Smadzeņu skalošana
Jau pusaudža vecumā Šarlīne ieguva pārliecību, ka vienīgais, ko vēlas puiši, ir sekss, tādēļ, piedzīvojot šajā jautājumā sāpīgu un brutālu pieredzi, viņa agri izlēma pievērsties citam dzīves stilam – būt par lesbieti. Neskatoties uz to, ka pati bija uzaugusi kristīgā ģimenē, viņa pagrieza Dievam muguru un kļuva par geju aktīvisti un žurnāla “Venus” izdevēju.
Šarlīne stāsta: “Mani vecāki izšķīrās, kad man bija tikai trīs gadi, un kopš tā laika manā dzīvē nav bijis tēva. Laikam jau tāpēc es neapzināti sāku meklēt vīriešu uzmanību un atzinību. Gribēju viņiem patikt, būt skaista un jauka priekš viņiem. Tā kā jau deviņu gadu vecumā es biju ieguvusi pilnībā attīstītas sievietes ķermeni, man vienmēr dzīves ceļā gadījās nepareizie vīrieši. Un tā man izveidojās priekšstats, ka vienīgais, ko vīrieši no manis vēlas, ir sekss. Tāpēc nolēmu iet pa citu, manuprāt, drošāku ceļu – kļūt par lesbieti. Šo lēmumu es pieņēmu jau 14 gadu vecumā.
Uzsākot mācības koledžā, es pārcēlos uz Atlantu, projām no mammas un baznīcas aizsega. Es baudīju brīvību un centos atklāt un attīstīt savu iedomāto dzīves stilu. Vakaros apmeklēju geju klubus un citas viņu tikšanās vietas. Pamazām es sāku pieņemt šo dzīvesveidu, līdz tas pilnībā kļuva par manējo.
Mana mamma un draugi, kas ticēja Dievam, lūdza par mani un aicināja atgriezties, bet man bija vienalga. Ja runātājs nebija gejs vai lesbiete, mani tas neieinteresēja. Uzskatīju to tikai par veltīgu laika tērēšanu.
Beidzot koledžu, es pati sāku organizēt pasākumus Atlantas afroamerikāņu homoseksuāļiem. Tie bija labi apmeklēti un kļuva ļoti populāri. Pēc desmit gadiem es izdevu žurnālu “Venus”, kura mērķauditorija bija afroamerikāņu geji un lesbietes, un arī tas kļuva par veiksmīgu projektu.
Laikā, kad varēju uzskatīt, ka esmu savas karjeras virsotnē un biju apmierināta ar sasniegto, man pienāca ziņa, ka manai mammai ir nopietnas problēmas ar veselību. Es devos pie viņas, un viņa, būdama uz slimības gultas, ar pēdējiem spēkiem no jauna mani aicināja atdot savu dzīvi Dievam. Kad spītīgi pateicu “nē”, viņa paskatījās uz mani ar bezgala skumju skatienu un noteica: “Tad jau meitiņ, es laikam tevi nekad vairs neredzēšu.” Tajā brīdī manī kaut kas salūza, jo es skaidri zināju, ka mamma nerunāja par zemes dzīvi – viņa domāja par dzīvi pēc nāves, par dzīvi debesīs vai ellē.
Mamma nomira. Bet es kopā ar savu partneri nolēmu pārcelties tuvāk vecmāmiņai uz Ņujorku. Es pat nopirku kapa vietu blakus savas mātes kapam gan sev, gan vecmāmiņai. Un katru reizi, kad gāju nolikt ziedus uz mātes kapa, es aizdomājos par to, ka reiz arī mana dzīve beigsies, un kas tad notiks tālāk? Kas notiks pēc tam, kad izdvesīšu savu pēdējo elpas vilcienu? Acīmredzot, Dievs bija sācis darboties pie manas sirds.
Parasti geji nedomā par mūžību. Viņi dzīvo noliedzot rītdienu un to, ka reiz pienāks diena pēc nāves. Mēs nemīlējām runāt par nāvi. Izlikāmies, ka esam pārliecināti, ka katrs gejs un lesbiete, kas nomirst, nonāk debesīs. Tādēļ, ka bērnībā es apmeklēju baznīcu, zināju, ka tā nav patiesība. Es arī zināju, ka dzīvot šādu dzīvesveidu nav pareizi. Tādēļ, domājot par Dievu, man likās, ka Viņš vairs nevēlas mani pieņemt atpakaļ, ka mans grēks ir pārāk smags. Nolēmu, ka es nevaru neko mainīt savā dzīvē, ka man jāpaliek kā lesbietei, jo Dievam es tāda neesmu vajadzīga.
Telefona zvans, kas izmainīja manu dzīvi
Kādā rītā, sakarā ar interviju žurnālam, es zvanīju populārai mācītājai. Kad jau biju noskaidrojusi interesējošo jautājumu un grasījos sarunu beigt, viņa pēkšņi man pajautāja: “Šarlīne, bet kā ir ar tavām attiecībām ar Dievu?”
Gribēju atcirst, ka šādas sarunas ir bezjēdzīgas, bet tā vietā atbildēju: “Jau 26 gadus es esmu lesbiete un es nedomāju, ka varētu dzīvot savādāk.”
Viņa sāka stāstīt par savu dzīvi par narkotiku atkarību un seksuālo vardarbību, kuru bija piedzīvojusi un to, kā Jēzus viņu dziedinājis. Viņa bija ļoti pārliecināta, ka Dievs vēlas glābt tos, ka ir sasmērējušies un jūtas nevērtīgi. Šī sieviete teica, ka Dievs vēlas, lai es nāku atpakaļ, ka Viņš man piedos grēkus, ja vien es tos nožēlošu. Sarunu beidzās ar vārdiem: “Es zinu, Šarlīne, ka tu vēlies nākt pie Jēzus. Lai Dievs tev palīdz.”
Sēdēju mašīnā un raudāju. Tad sajutu, ka Dievs uzrunā manu sirdi: “Šī ir tava diena. Šodien tev jāizdara izvēle, kam tu kalposi? Ja izvēlēsies Mani, tad Mans plāns tavai dzīvei ir – viss, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. Tu vari darīt ko un kā vēlies, tikai atceries, ka dzīves beigās būs tiesa, un, manu meitiņ, lai kā Es vēlētos, Es nevarēšu tevi izglābt, jo tu pati būsi izdarījusi izvēli. Un katras izvēles sekas tev ir labi zināmas.”
Mana atbilde Dievam ar asarām acīs bija lūgšana: “Jēzu, es vēlos Tev piederēt un Tev kalpot! Es izvēlos Tevi, Jēzu. Paldies, ka Tu izvēlējies mani un neatmeti mani.” Beidzot lūgšanu es sajutu, ka Tēvs savā bezgalīgajā mīlestībā mani pieņem ar plaši atvērtām rokām. Asaras straumēm plūda pār maniem vaigiem. Kad atvēru acis, es paskatījos uz savām rokām, un man likās, ka tās ir jaunas. Man viss likās jauns, savādāks… es pati biju pilnīgi jauna. Man tik ļoti gribējās kādam pastāstīt par to, kas ar mani noticis! Tādēļ piebraucot pie mājas, es nopriecājos mājas priekšā ieraugot kādu mīļu kundzīti, kura zināja mani un manu ģimeni kopš bērnības. Izstāstīju viņai, ka esmu piedzīvojusi Jēzu, un viņa raudāja, raudāja un raudāja. Viņa saņēma manas rokas un teica: “Ai, kā tava māmiņa debesīs priecājas, ka tu esi izvēlējusies dzīvību. Jūs satiksieties! Un, meitiņ, Dievs tevi lietos, tu kalposi ar savu stāstu!”
Ieejot mājās es pēkšņi sapratu, ka viss nebūs tik vienkārši. Mani taču gaidīja sieviete, ar kuru kopā biju nodzīvojusi 11 gadus. Es sakrāmēju savas mantas un gaidīju viņu, pastāstīju par izmaiņām un to, ka vēlos radikāli mainīt savu dzīvi. Viņa smējās par mani kā daudzi geji un lesbietes, kas bija pārliecināti, ka vēlākais pēc sešiem mēnešiem es būšu atpakaļ agrākajā dzīvē.
Pirms šī notikuma biju saņēmusi uzaicinājumu runāt ikgadējā Geju un Lesbiešu tiesību konferencē. Sākumā apjuku, vai man braukt uz turieni un, par ko tur runāt. Lūdzot sapratu, ka man jāuzticas Dievam un jābrauc. Es aizbraucu un šajā konferencē visiem izstāstīju to, ko biju piedzīvojusi. Cilvēki bija šokā. Es, sieviete, kura jau vairākus gadus vada minoritāšu kustību, pēkšņi runāju pret šo dzīvesveidu! Bet tas vēl nebija viss. Mans nākamais solis izraisīja vēl lielāku šoku un satricinājumu – savā žurnālā “Venus” es publicēju ne tikai savu liecību, bet arī 10 soļus, kā kļūt brīvam no šī dzīves veida.
Es centos izmantot katru iespēju, lai runātu, kamēr vien bija tāda iespēja. Bija skaidrs, ka pamazām šīs durvis aizvērsies. Tā arī notika. Pret mani sarīkoja protestus un atņēma manis veidoto žurnālu, taču es jau biju paspējusi pastāstīt to, ko vēlējos, un par to priecājos.
“Tie ir meli, ka tu nevari izmainīt savu dzīvesveidu. Tie ir meli, ka pastāv geju gēns. Šādu domu ir pieņēmuši konkrēti cilvēki kādā mazā apspriežu kabinetā un vēlāk to pasludinājuši kā pierādītu faktu. Tā nav patiesība. Nav tāda geju gēna. Es pati biju upuris organizācijām, kas tik ļoti vēlas ieviest šo domu kā neapstrīdamu patiesību. Toreiz, kad vēl pati biju lesbiete, mani intervējam kādam žurnālam. Intervija noritēja labi līdz brīdim, kad man pajautāja, kāds iemesls ir tam, ka esmu lesbiete. Es pastāstīju savu bērnības stāstu un savu dzīves ceļu līdz šai dienai. Tad intervētājs izslēdza diktofonu un palūdza, lai tad, kad atkal to ieslēgs, es pasaku, ka uzskatu, ka esmu jau piedzimusi kā lesbiete. Es atteicos to darīt. Teicu, ka tam neticu. Es zināju lesbiešu un geju dzīves stāstus. Un intervija beidzās. Tomēr, kad žurnāls iznāca, par lielu pārsteigumu intervijas beigās ar lieliem burtiem izlasīju it kā pašas teikto: “Es uzskatu, ka es jau piedzimu kā lesbiete.””
Pagāja laiks un es sāku saņemt daudzas vēstules no cilvēkiem, kuri vēlas izkļūt no šī dzīvesveida. Tomēr viņi jūtas pārāk netīri, lai tuvotos Dievam un atsāktu normāli dzīvi. Es biju laimīga, ka varēju palīdzēt, stāstot par Dievu, kurš mīl, apklāj, dara jaunu un pieņem tādu, kāds esi. Pieņem, bet neatstāj tajā sūda bedrē, jo Viņš pārāk mīl, lai atstātu tevi tādu, kāds esi.
Pirms kāda laika es saņēmu naidpilnu vēstuli no kāda geju aktīvista, kurā viņš apgalvoja, ka man esot izdarīta smadzeņu skalošana. Tāpēc es gribu, lai jūs visi zinātu, ka man tiešām ir izdarīta gan sirds, gan dvēseles, gan smadzeņu mazgāšana Jēzus upurī, un es nevarētu būt vēl laimīgāka par to!”
Esmu pierādījums tam, ka dzīvas attiecības ar Jēzu izmaina homoseksualitāti.
Avots:
The Rebirth of Venus
Lesbian publisher, gay activist found deliverance in Christ