Es nebiju gaidīts un lolots bērns. Mātei piedzimu “pēc vienas nakts sakara”, tādēļ tēvu savā dzīvē neapzinos vispār. Man nezināmu iemeslu dēļ, māte mums neļāva atrasties mājās. Tos īsos mirkļus, kurus tur pavadījām, mēs cietām no emocionālas un fiziskas vardarbības.
Neatceros, kad mājās mani kāds būtu saucis vārdā. Mani sauca par cūku, suni… un tā arī izturējās – kā pret negribētu, nemīlamu dzīvnieku. Tāpēc tur pavadītais laiks man nesaistījās ar ko patīkamu, un mēs kļuvām par “ielas bērniem”.
Biju nolemta nelaimīgai, izmisuma pilnai dzīvei, ja vien…
Tā diena sākās kā visas pārējās. Agri no rīta es devos uz Centrāltirgu, lai kādā tuneļa ieejā atkal sēdētu ar izstieptu roku. Es vēroju garām ejošās ģimenes ar bērniem, to, kā mammas viņus turēja pie rokas, samīļoja un domāju – kāpēc man nav vecāku? Kāpēc mani neviens nemīl? Vai tiešām uz šīs pasaules nav neviena, kam atrastos mīlestība pret mani, tādu mazu bērnu?
Ticu, ka tas bija mans palīgā sauciens Dievam un Viņš atbildēja nekavējoties. Tajā pašā mirklī pie manis noliecās kāda sieviete, viņa smaidīdama ieskatījās man acīs un teica: ”Vai tu zini, bērns, ka Jēzus Tevi mīl?”
Es nespēju tam noticēt – kāds mani mīl, man ir cerība! Sieviete mani aizveda uz kādu draudzi, kur mani pabaroja ar siltām pusdienām un uzaicināja, lai nākamā dienā nāku atkal. Es sāku apmeklēt šo baznīciņu un piedzīvoju tur Jēzus mīlestību.
Protams, viss neizmainījās vienā mirklī, taču, nu es vairs nebiju viena. Es pazinu Jēzu. Savu mīlošo Tēvu, kurš man deva spēku un mīlestību iziet cauri visām grūtībām. No bezcerīga ielas bērna, es šodien esmu kļuvusi par laimīgu meiteni, kas izcili beigusi vidusskolu, absolvējusi mūzikas skolu un šogad iegūs Bakalaura grādu augstskolā. Bet vairāk par visu, man patīk – dziedāt – lietot savu balsi, Dieva doto dāvanu, lai pateiktos, par Viņa brīnumu darbiem manā dzīvē.
Es neļauju savai pagātnei sabojāt manu nākotni. Kopā ar Jēzu es ceļu savu rītdienu.