Kādā no lūgšanas reizēm slavējot Dievu, man sagribējās pateikt Jēzum, ka es Viņu mīlu. Biju to teicis jau tūkstošām reižu, es nepārspīlēju. Dažkārt ar lielu saviļņojumu, dažkārt ticībā: “Es Tevi gribu mīlēt vēl vairāk!” Bet vakar pēkšņi savā sirdī skaidri sadzirdēju, ka Dievs saka: “Es mīlu tevi, Vilni!” Ziniet, kad sieva tā saka, ir patīkami to dzirdēt, bet, sadzirdot šādus vārdus no debesīm, uz mirkli es paliku kā mēms. Tas bija tik tieši un personīgi. Teiktais mani tā aizskāra! Es visu laiku dzirdēju tos savā garā, un vēl vakarā gulēt ejot man bija sajūta, ka tie mani caurstrāvo. Jo Dieva vārdi atnes ko paliekošu. Man tie iedeva lielu drošību.

Mateja 17:1­-13 stāstīts par notikumu Apskaidrošanas kalnā. Viss sākās ļoti loģiski “...un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu, un tika apskaidrots viņu priekšā.

Nezinu kā tev, bet man kādreiz šķita, ka apustuļi Pēteris, Jēkabs un Jānis Jēzum līdzās gadījās netīšām. Vienkārši Jēzum bija jāiet, un Viņš nezināja, ko darīt ar Pēteri, kurš vienmēr sastrīdējās ar pārējiem. Tāpēc, lai pasargātu citus no konfliktiem, Viņš nolēma ņemt viņu sev līdzi. Tāpat arī Jāni un Jēkabu, ticot, ka gan jau viņu dēļ pasākums neizgāzīsies.

Bet, lasot Rakstus, redzam, ka Jēzum bija svarīgi, lai tieši šie mācekļi būtu ar Viņu. Rakstīts “…viņu priekšā Viņš tika apskaidrots.” Minēšu piemēru. Vai zini, kāpēc mācītājs runājot stāv uz paaugstinājuma? Ne tādēļ, ka viņš ir labāks par pārējiem, bet lai, stāvot klausītāju priekšā, tiktu atvieglota komunikācija. Arī es šodien stāvu jūsu priekšā. Tagad iedomājies, ka es jūsu priekšā tiktu apskaidrots… Visiem būtu skaidrs, ka tas noticis ne manis, bet klausītāju dēļ. Tam, kurš mani apskaidrotu, acīmredzot, būtu mērķis kaut ko caur mani nodot klausītājiem, komunicēt ar jums. Ja tas tā nebūtu, ja mācekļiem nevajadzēja redzēt Jēzus apskaidrošanu, Viņš būtu varējis mācekļus aizmidzināt vai arī Viņa apskaidrošana varēja notikt kaut kur nomaļus, aiz krūmiem. Taču rakstīts, ka Dieva Dēls tika apskaidrots mācekļu priekšā.

Kāpēc? Vēlāk, Pāvils (2.Kor. 3) runā, ka mēs, atsegtām sejām Viņa godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzība. Viņš ir sākotnējais godības avots. Kad mēs ieraugām Viņa godību, arī mēs tiekam pārvērsti. Interesanti, bet Bībele smalki neapraksta, ko tieši Jēzus runāja ar praviešiem, taču tur ir uzrakstīts tas, kas ir svarīgi priekš mums, – ka apustuļi jutās ļoti labi, skatot Tā Kunga godību un Viņa apskaidroto vaigu, kas spīdēja kā saule savā spēkā. Es esmu pārliecināts, ka šajā apskaidrošanas kalnā transformācija notika ne tikai ar Jēzu, bet arī ar apustuļiem.

Ievēro, kā rakstīts – Jēzus aicināja Pēteri, Jēkabu un viņa brāli Jāni. Tradicionāli pieņemts domāt, ka Jānis bija nozīmīgāks par Jēkabu. Viņš bija Jēzum tuvāk, mīlēja vairāk, dusēja pie Jēzus krūts un vienīgais uzdrošinājās pajautāt: “Kurš ir tas nodevējs?” Bet, acīmredzot, tā tas nebija no sākuma. Jādomā, ka Jēkabs bija dedzīgāks un uzticamāks māceklis Jēzum. Tāpēc toreiz, aicinot līdzi Jēkabu, tika paaicināts arī viņa brālis Jānis.

Bērnībā tēvs man teica: “Dēls, tu esi piedzimis ticīgu vecāku ģimenē, tāpēc tu esi apzīmogots ar Dieva zīmogu. Uzmanies, jo ar to vien, ka esi rados ar mani, velns tevi jau zina, bet arī Dievs tevi zina. Dievs tevi ir izredzējis un grib tevi lietot, bet velns grib sabojāt tavu dzīvi, ja to viņam atļausi! Neticīgie kādreiz var izsprukt no nepatikšanām, bet, ja tu grēkosi, velns izmantos katru iespēju, lai tev iesistu stiprāk kā pārējiem.”

Tiešām, tas, ka esi dzimis ticīgu vecāku ģimenē, nozīmē, ka Dievam ir plāns tavai dzīvei un tev ir kādas īpašas tiesības, īpaša izredzētība būt ar Kristu Viņa apskaidrošanas kalnā. To zina velns un zina Dievs. Velns tevi grib pazudināt, bet Dievs grib tevi lietot vairāk kā tavus vecākus. Tāpēc gadās, ka kādreiz ticīgu vecāku bērni kļūst kā mazie “sātani”, jo devuši tam iespēju. Ir tik svarīgi, lai tu savam bērnam saki: “Bērns, tas, ka esi dzimis ticīgā ģimenē un no „bērna kājas” zini patiesību, māki lūgt, piesaukt Viņa Vārdu, citēt apsolījumus un ticēt, tev dod gan īpašu izredzētību un priekšrocības, gan uzliek lielu atbildību. Lūdzu, nekad nespēlējies ar to!”

Tātad, apustulis Jānis apskaidrošanas kalnā tika paaicināts līdzi Jēkabam, jo Dievs, kurš viņu bija izredzējis, vēlējās, lai Jānis kļūst par to apustuli Jāni, kuru mēs pazīstam šodien. Šajā kalnā mācekļi ieraudzīja pavisam citu Jēzu. Ja līdz tam viņi to pazina kā mīlošu, piedodošu, pārliecinātu un Dieva lietotu Jēzu. Nu viņi ieraudzīja Viņa personā Dieva varas atribūtus. Ieraudzīja to, par ko bija lasījuši – Mesiju, Dieva Dēlu, kungu Kungu un ķēniņu Ķēniņu, To, kurš glābs Izraēlu! Domāju, viņu attieksme pret Jēzu izmainījās radikāli.

To, kurš glābs Izraēlu! Domāju, viņu attieksme pret Jēzu izmainījās radikāli. Pāvils raksta: “Viņa godību redzēdami, mēs topam pārvērsti…” Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi. Ja Jēzus tā rīkojās toreiz, gribu apgalvot, ka arī šodien Viņš meklē cilvēkus, kurus paņemt līdzi uz apskaidrošanas kalnu, lai viņu priekšā atklātu Sevi daudz lielākā spēkā un godībā. Atklātu Sevi kā Mesiju, Glābēju, Dievu, kurš var un grib palīdzēt.

Ja tu Viņu tādu vēl neesi ieraudzījis, tas nav tāpēc, ka Viņš negribētu tev atklāties, bet tāpēc, ka Viņš nav varējis tevi pasaukt līdzi uz apskaidrošanas kalnu. Savā dzīvē es esmu piedzīvojis ļoti daudz un dažādus Dieva pieskārienus un brīnumus. Jau bērnībā saņēmu spilgtu dziedināšanu no sirds un locītavu reimatisma, vēlāk piedzīvoju, kā viņš dziedina gan manus bērnus, gan daudzus citus cilvēkus. Esmu redzējis, kā Dievs iejaucas manā liktenī un aizstāv pret stipriem un ietekmīgiem cilvēkiem, pret cilvēkiem, kuri lieto ieročus un brutālu varu. Bet visspilgtāk atmiņā palikuši brīži, kas pavadīti apskaidrošanas kalnā. Kad ar gara acīm redzot Viņu, esmu piedzīvojis Viņa klātbūtni, Viņa glābjošo un mīlestības pilno spēku! Jo dziedināšanas piedzīvojumi ar laiku nobālē, bet piedzīvotā apskaidrošana, kad esi ieraudzījis savu Kungu un sapratis, ka Viņš nav Bībeles citāts, mācītāja sprediķis vai kāda netverama garīga substance, izmaina uz mūžu. Dievs vēlas, lai ikviens Viņa bērns to piedzīvo. Viņš vēlas, lai mēs, Viņa godību redzēdami, taptu pārvērsti Viņa līdzībā.

Piedzīvot pestīšanu nenozīmē pakļauties aģitācijai: “Izdari to, ko gan tu vari zaudēt? Sliktāk nepaliks! Ja nu pastāv mūžīgā dzīvība un elle?” Un tu nodomā: “Nu jā, ko gan es zaudēšu, jāpamēģina…Kas man jādara? Ak, jānoskaita lūgšana?” Domāju, ka vismaz puse Rīgas iedzīvotāju ir noskaitījuši tādu lūgšanu, bet vai tāpēc viņiem pieder debesis? Es nedomāju, ka iespējams pieņemt Jēzu par savu Kungu, tad turpināt dzīvot pēc velna komandām un ticēt, ka būsi debesīs. Cilvēki, kuri tic, ka pietiek ar reizi mūžā noskaitītu „dzejolīti”, lai tiktu izglābti, sevi smagi pieviļ.

Cilvēkam, kurš pieņem Jēzu par savu Kungu, vajag sastapties ar Kristu un saprast – es esmu pēdējais grēcinieks, kurš bez Kristus ir pilnībā pazudis. Viņam vajadzētu krist uz saviem ceļiem Viņa priekšā un teikt: “Kungs, esi man, lielākajam grēciniekam, žēlīgs! Piedod man manus grēkus, apžēlojies par mani un glāb mani uz visu mūžību!” Vismaz es tā jutos, kad savos 14 gados, lai gan biju uzaudzis baptistu baznīcā, pēkšņi piedzīvoju Viņa pieskārienu un ieraudzīju Viņu jaunā spožumā un godībā. Šī satikšanās mani izmainīja. Sajutu sevī mīkstu, baltu, neapgānītu, maza bērna sirdi un teicu: “Kungs, es gribu to paturēt! Es gribu palikt tāds visu dzīvi!”

Mīļais draugs, arī tev nepietiek, ja klausies mani vai Kristīgo radio, nepietiek, ja skaties kristīgas programmas un lasi labu literatūru. Tev vajag satikties ar Kungu Jēzu Kristu! Toreiz Jēzus teica mācekļiem, lai par piedzīvoto nevienam nestāsta, līdz Viņš būs izcietis sodu mūsu grēku dēļ un augšāmcēlies. Bet pēc augšāmcelšanās pirmais, ko Jēzus darīja, Viņš atnāca pie saviem mācekļiem un atklājās tiem savā slavā: “Ņemiet Svēto Garu!” Viņš manifestējās! Viņš tika apskaidrots viņu priekšā! Un mācekļi vairs neredzēja mācītāju vai filozofu, viņi redzēja Dieva Dēlu, kungu Kungu un ķēniņu Ķēniņu, un viņi tika izglābti!

Arī mums šodien jāmeklē Viņa klātbūtne. Lai tava lūgšana ir: “Kungs, es neesmu Tevi pa īstam sastapis! Esmu dzirdējis sprediķus, bet es gribu piedzīvot Tevi pašu!” Ja tu pēc tā ilgosies, esmu pārliecināts, ka agrāk vai vēlāk Viņš pieklauvēs pie tavas sirds un teiks: “Nāc man līdzi uz apskaidrošanas kalnu!” Un kad tu no turienes nokāpsi, tu vairs nekad nebūsi tāds, kāds biji līdz tam.

Svētīts, kas lasa atklāsmes grāmatu

Nezinu, vai jūs lasāt Atklāsmes grāmatu, bet kādu laiku es to nelasīju, jo domāju, ka to nesaprotu. Apmeklēju pat seminārus, kur profesori skaidroja tās nozīmi, bet neko nesapratu. Sēdēju un teicu: “Kungs, piedod, bet es nesaprotu,” un kādu laiku to nelasīju. Zirgi, zīmogi, eņģeļi, ­ viens cērt, otrs saka, trešais taurē… Nu vesela opera! Opera, kur tā vietā, lai normāli pateiktu: “Nāc šurp!” mākslinieki pusstundu dažādās toņkārtās izdzied: “Nāc šurp!” Piedodiet, tāpēc es tik reti apmeklēju operu, jo man patīk vienkāršas un saprotamas sarunas. Bet Atklāsmes grāmata man atgādināja operu. Taču interesanti, ka tieši par Atklāsmes grāmatu rakstīts, ka svētīgs tas, kas to lasa. Tāpēc palasīsim dažas Rakstu vietas no tās par Jēzu.

Atkl.gr. 1:10 “Es apgriezos redzēt balsi, kas runāja ar mani, un apgriezies ieraudzīju septiņus zelta lukturus, lukturu vidū kādu Cilvēka Dēlam līdzīgu, ieģērbtu garos svārkos un apjoztu ar zelta jostu ap krūtīm. Bet Viņa galva un mati bija kā sniegbalta vilna, Viņa acis kā uguns liesmas, Viņa kājas līdzīgas zelta metālam, krāsnī kausētam, un Viņa balss kā lielu ūdeņu balss. Viņam bija labajā rokā septiņas zvaigznes, no Viņa mutes izgāja zobens, abās pusēs ass, un Viņa vaigs spīdēja kā saule savā spēkā. Un, kad es redzēju Viņu, es nokritu pie Viņa kājām kā miris, bet Viņš man uzlika Savu labo roku, sacīdams: nebīsties! Es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais. Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas.”

Gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka apustulis Jānis, ieraudzījis Kungu Jēzu, nokrita pie zemes. Zinu daudzus cilvēkus, kuriem ir aizspriedumi pret krišanu. Bet es tā ilgojos, lai cilvēki kristu, tādēļ ka piedzīvojuši Viņa godību. Es pat vēlos, lai cilvēki sāktu krist, vēl nepaspējot ienākt Dieva namā. Rakstīts: “Kad es Viņu ieraudzīju, es nokritu pie Viņa kājām kā miris.” Visur, kur cilvēki ieraudzīja kaut daļiņu no Dieva godības, viņi krita pie zemes.

Es lūdzu: “Kungs, es gribu Tavu godību šajā draudzē! Mums vienalga, ko pasaule par to runās. Dievs, mēs vēlamies Tavu godību! Lai tā atnāk! Lai tā atnāk, Kungs! Lai cilvēki ceļas, lai krīt, lai ripo vai rāpo, kā vien jānotiek, lai notiek! Tikai lai Tava klātbūtne, Tava godība, Tavs spēks manifestējas! Kungs, mēs slāpstam pēc Tava tuvuma un Tavas slavas!

“…Bet Viņa galva un mati bija kā sniegbalta vilna, Viņa acis kā uguns liesmas, Viņa kājas līdzīgas zelta metālam, krāsnī kausētam, un Viņa balss kā lielu ūdeņu balss. Viņam bija labajā rokā septiņas zvaigznes, no Viņa mutes izgāja zobens, abās pusēs ass, un Viņa vaigs spīdēja kā saule savā spēkā.” Kungs, es gribētu ieraudzīt Tevi tādu.

Kad es Viņu tādu ieraudzīšu, es tikšu pārvērsts Viņa līdzībā. Es būšu cits cilvēks, jo daļiņa Tavas slavas, godības būs arī pār mani. Un es to varēšu nodot citiem. Varēšu vairāk starot un spīdēt un, pasakot vien, ka Jēzus ir Glābējs, Dziedinātājs, Atbrīvotājs, Tas, kurš palīdz, ļaut cilvēkiem to sajust un piedzīvot.

Trīs lietas, kuras apskaidrošanas kalnā tu ieraudzīsi Jēzū

Dievs vēlas, lai šodien mēs Jēzu ieraugām jaunā godībā, vismaz, lai mēs kārotu Viņu ieraudzīt, jo mums to ļoti, ļoti vajag.

1. Viņš ir mans Labais GANS

Gans, nevis kāds, kurš tev tikai atsūta instrukciju, Bībeli, kā nokļūt debesīs. Jo, ko lai cilvēks dara gadījumos, kad tam jāizvēlas starp vairākiem ceļiem vai piedāvājumiem un viņš nevar saprast, kā ir pareizāk? Kāds teiks, Dievam vienalga kur tu strādā, izvēlies kur gribi un strādā. Taču tā nav taisnība. Šodien it sevišķi redzam, ka ne visu iespējams paredzēt, ka apstākļi mainās ļoti strauji. Tāpēc mēs jautājam: “Kungs, kā man rīkoties? Kā būtu pareizāk?” Tas, ka Viņš ir Gans. nozīmē, ka Viņš palīdz dzīves sarežģītās situācijās. Ka mums nav jāstaigā tumsā kā pamestiem bāreņiem. Tikai apskaidrošanas kalnā tu varēsi ieraudzīt savu Dievu un Glābēju kā savu Labo Ganu.

Atceries, kā ķēniņš Dāvids, kuram bija jāpieņem valstiski smagi lēmumi, teica: “Tas Kungs ir mans Gans! Viņš mani ved un vada! Man nav bailes par savu valsti! Man nav bailes par saviem karavīriem! Jo Dievs mani ved, es uzticos Viņam!

Kad savā dzīvē nonāku tādā vietā, kad nezinu, kur iet un ko darīt, es lūdzu Kungu Jēzu un apliecinu, ka neesmu viens, jo man ir Gans! Un es saņemu padomu. Varbūt ne uzriez, bet atbilde atnāk visdažādākajos veidos. Kādreiz pašā nepiemērotākajā vietā un laikā, pilnīgi negaidot, necerot, pēkšņi Dievs runā ar mani.

Piemēram, kad lūdzām par draudzes nama celtniecību. Atradām šo vietu. Tika nosaukta cena par pamatu iegādi, bet mums nebija nekā no šīs summas. Tikai paši pamati, kurus pēc tam mums vajadzēja četrus gadus ārdīt ar atskaldāmajiem āmuriem, maksāja 50 000 Latu. Tā bija summa, kas neietvēra sevī zemes izmaksas. Zemei virs pamatiem vēl bija četri īpašnieki, un katrs no viņiem gribēja sev „izraut” vismaz miljonu. Bet mums nebija nekā pat pirmajai iemaksai. Kad tuvojās izsole, mēs savācām visu naudu, ko katrs varējām saziedot un savācām iemaksai. Mums tā bija milzīga nauda, kas bija jāatdod, lai mēs varētu aiziet un apsēsties izsolē. Liels risks bija šo naudu vienkārši pazaudēt. Kādu laiku es mocījos Dieva priekšā: “Kungs, ko man darīt? Vai iet? Vai mums celt namu? Kā tas notiks?” Tad pēkšņi es sadzirdēju Dieva balsi: “Tas ir Mans gans, viņš izpildīs Manu gribu, pavēlēdams atjaunot Jeruzalemi un atkal uzcelt Dieva namu!” (Jes 44:28). Šis vārds mani uzrunāja tik stipri un pārliecinoši! Tā bija atbilde no Dieva: “Cel namu!” Kad Viņš to pateica, es aiznesu šos četrus tūkstošus Latu, apsēdos, aizstāvējos, un mēs uzvarējām. Pēc tam komisija teica: “Lūdzu, tad nu trīs dienu laikā samaksājiet atlikušo summu!” Uz ko atbildēju, ka vēlos tuvākā laikā ar viņiem satikties un pārrunāt šo jautājumu. Kad notika tikšanās, pateicu, ka mums šobrīd nav, ko samaksāt, bet mēs ļoti ticam, ka pamazām nākotnē izdarīsim. Viņi lika atnākt uz lielo direktoru pilnsapulci ar piebildi: “Ja viņi jūs neizsmies, bet visi nobalsos par, tad jūs dabūsiet.”

Toreiz biju pavisam jauns mācītājs un neko nesapratu no biznesa lietām. Aizgāju, nostājos visu to kungu priekšā un izstāstīju, ka mēs celsim Dieva namu, ka ticam, ka varēsim samaksāt, jo ticam Dieva žēlastībai pār mums. Tad toreizējais VEF prezidents Edvīns Laucis smīnot mani izveda ārā no telpas un teica: “Es nezinu, kas tur tagad notiks. Pienāciet rīt.” Kas tavuprāt tur notika? Viņi sāka savā starpā strīdēties. Daļa bija pārliecināti, ka mums, „trakajiem”, nedrīkst uzticēt šo darījumu, bet daļa uzstāja, ka mūsos ir kaut kas tāds, ka šķiet, mēs to izdarīsim, ja mums dos iespēju. Un mēs to dabūjām! Dabūjām atlikto maksājumu! Tā sākās mūsu ticības ceļš, kas, ceļot namu, ilga vairāk kā 10 gadus.

2. Viņš ir mans KARAVADONIS, mans AIZSTĀVIS

“Es redzēju debesis atvērtas, un raugi: balts zirgs, un, kas sēd uz viņa, Tā vārds Uzticīgais un Patiesais, un Viņš tiesā un karo taisnīgi” (Atkl.gr. 19:11)

Kāds pasniedzējs universitātē stāstīja, ka esot redzējis altārgleznu, kurā Jēzus attēlots ar šauteni plecos. Visi par to tikai pasmaidīja. Bet domāju, ka par to nesmaidītu cilvēks, kurš pats atradies spēcīgu pretinieku ielenkumā. Arī šodien mums Jēzus nesaka: “Pacieties, debesīs būs labāk, jo pasaule tiešām ir netaisna”. Jēzus ir cīnītājs, Viņš ir karavīrs, Viņš karo! Atklāsmes grāmata Viņu attēlo:

“Viņa acis ir uguns liesma un galvā Tam daudzi ķēniņu kroņi, Vārdu, kas Tam uzrakstīts, neviens nepazīst kā vien Viņš pats. Viņš tērpies drēbēs, kas asinīs mērktas, Viņu sauc: Dieva Vārds. Debesu kara pulki sekoja Viņam uz baltiem zirgiem, tērpti baltā tīrā audeklā. No Viņa mutes iziet ass zobens, ar ko satriekt tautas, Viņš min Dieva Visuvaldītāja bargo dusmu vīna spaidu” (Atkl.gr. 19:12-­16)

Ievēro – Debesu kara pulki – nevis debesu orķestris, koris baltos palagos vai debesu pacifistu bars. Rakstīts, ka Viņam sekoja Debesu kara pulki! Dievs nav pacifists. Viņš neliek visu paciest, mīļā miera labad, ar visu samierināties, visu pieņemt. Viņš saka: “Man pieder atriebšana! Un Es atmaksāšu!”

Reiz dzirdēju kāda melnā bīskapa svētrunu, kurš stāstīja par savu dēlu, kas nodarbojās ar brīvās cīņas sporta veidiem, bet viņu skolā nepārtraukti terorizēja vecāki zēni. Kad kādu dienu dēls pastāstījis, ka rītā viņam atkal priekšā stāv asa saķeršanās, bīskaps esot novilcis savas mācītāja drēbes, uzvilcis džinsus, ādas jaku, uzlicis melnas brilles un devies uz skolu. Skolā draudzes locekļi viņu sveicinājuši: “Labdien, bīskap! Jūs, bīskap, šodien gan izskatieties ļoti ekstravaganti!”Bet viņš atbildējis: “Es šodien uz skolu neesmu nācis kā bīskaps, es esmu atnācis kā sava dēla tēvs! Es esmu atnācis cīnīties par savu dēlu, lai viņam tas nebūtu jādara!”

Zini, tu negribētu satikt šo bīskapu tajā brīdī. Viņš bija ļoti liela auguma, melns bīskaps, ar melnām brillēm, kurš bija atnācis kā tēvs, lai reiz par visām reizēm tiktu galā ar šo problēmu. Viņš sameklēja puišus, kas radīja problēmas, bet tie pārbijušies skaidroja, ka neesot domājuši runāt ar tēvu, bet dēlu par savām lietām. Uz ko tēvs atbildējis, ka pagaidām šos jautājumus dēla vietā kārtojot pats. Un turpmāk, ziniet, ka problēmu gadījumā, jums būs darīšana ar mani. Lieki piebilst, ka tā bija pēdējā reize, kad viņa dēlam skolā bija tāda vieda nepatikšanas.

Vai gan mums, mīļie, nevajag tādu Dievu, kurš aizstāv? Dāvids kaut kur saka: “Kungs, izsit zobus maniem ienaidniekiem!” Viņš pateica to, ko mēs citreiz domājam.

Esmu pārliecināts, ka mums šajās pēdējās dienās vajag ieraudzīt savu Glābēju tādu: “No Viņa mutes iziet ass zobens, ar ko satriekt tautas, Viņš min Dieva Visuvaldītāja bargo dusmu vīna spaidu” (Atkl.gr. 19:16).

3. Viņš ir mans ĀRSTS

“Un Viņa slava izpaudās vairāk un vairāk, un daudz ļaužu sapulcējās Viņu dzirdēt un likties dziedināties no savām slimībām” (Lūkas 5:15).

Kāda gan slava izpaužas par cilvēku, ja no visām pilsētām un ciemiem pie Viņa tiek vesti slimnieki? Vai tā ir tāda, ka šis cilvēks sit, nolād un kā pāraudzināšanas metodi dala slimības? Nē! Viņa slava izplatījās par to, ka Viņš dziedina. Ka pilsētā ieradies Ārsts!

Mīļie draugi, es esmu tāds pats kā jūs. Arī es kādreiz redzu cilvēkus, kuri nesaņem dziedināšanu. Taču, kas stāv rakstīts Jesajas 53. nodaļā? “Ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” Tāpēc, ja kāds man saka, ka tā ir gan rakstīts, taču tā nav patiesībā, tad priekš manis šis cilvēks ir zaudējis jebkuru autoritāti. Jo vai nu Bībele, vai, piedodiet, Marks un Engelss. Bībelē rakstīts, ka Viņa slava izplatījās un visi nāca pie Viņa, lai klausītos un liktos dziedināties no savām slimībām. Arī šodien Jēzus ir tāds pats, kāds bija toreiz.

Mums katram ir sava pieredze un savi priekšstati par Jēzu. Bet tie noteikti nav pilnīgi. Mums vajag atklāsmi. Mums vajag, lai Jēzus tiktu apskaidrots arī mūsu priekšā. Lai mēs ieraugām, ka Viņš ir Dieva Dēls, ka Viņš ir Pestīšana, Glābšana, Atbilde. Ka Jēzus ir atbilde katrā situācijā. Vai tu būtu iegrimis parādos, būtu slims vai nelaimīgs, ļaunatminīgs vai skaudīgs, vai līdz nāvei greizsirdīgs… Lai kāda arī būtu tava problēma, Jēzus ir atbilde!

Mums tas tikai jāierauga. Mums vajag, lai Viņš atver mūsu acis, ka mēs Viņu ieraudzītu jaunā spožumā. Mums katram vajag Ganu, Aizstāvi un Ārstu, kurš dziedina šajā gadā. Saki Jēzum, ka tu vēlies Viņu vairāk iepazīt.

Mācītājs Vilnis Gleške