Es uzaugu ticīgu vecāku ģimenē. Vecāki man daudz stāstīja par Dievu, arī pats es biju Viņu lūdzis. Es zināju par Dievu, bet nepazinu Viņu. Līdz četrpadsmit gadu vecumam biju tīri jauks, labsirdīgs puisis. Nevienam neko ļaunu nedarīju. Man bija savi uzskati un vērtības, ko centos ievērot, bet es dzīvoju vidē, kur maniem draugiem bija citas vērtības. Kādu laiku es centos no tā visa distancēties, dzīvot savu dzīvi. Bet, pienākot pusaudžu vecumam, vairs nespēju izturēt vienaudžu spiedienu. Man tik ļoti gribējās būt pieņemtam. Un es sāku iziet uz kompromisiem ar savu dvēseli un ticību.
Lai būtu pieņemts, man bija jārīkojas tā, kā to darīja mani draugi. Sāku smēķēt, dzert, klaiņot… Un es tiku pieņemts. Man atnāca sajūta – jā, es esmu savējais, esmu komandā. Ar laiku es kļuvu par vienu no aktīvākajiem ielu baros.
Sākumā domāju, ka jebkurā brīdī, kad vien gribēšu, es to visu varēšu pārtraukt, bet, gadiem ejot, es zaudēju kontroli pār savu dzīvi. Sapratu, ka lēnām esmu ierauts tādā kā virpulī, kuru ar savu gribasspēku vairs nevaru apstādināt. Tas ievilka sevī visu manu dzīvi. Es varēju dzert ilgāku laiku no vietas, kam, protams, sekoja daudz nepatikšanu, kā arī sāpes, ko sagādāju tuviniekiem. Manai dzīvei vairs nebija pamata. Viss, kas bija vērtīgs attiecības ar vecākiem, attiecības ar Dievu, ar brāli un māsu viss tika sabojāts, arī veselība, jo sākās problēmas ar sirdi, problēmas ar kriminālām iestādēm. Man draudēja arī tiesa.
Tuvinieki visus šos gadus ar mani daudz runāja par Dievu, aicināja nākt pie Viņa, lūdza par mani, bet mani tas tracināja. Atceros, kā reiz pamodos un ieraudzīju, ka mani vecāki, nometušies uz ceļiem pie manas gultas, lūdza par mani. Tas mani tā kaitināja, ka es viņus gribēju izdzīt, kliedzu, ka man to nevajag. Bet vienatnē palicis, es raudāju, jo sapratu, ka vairs nespēju kontrolēt savu dzīvi, nespēju neko mainīt. Savos 19 gados es biju nonācis tik tālu, ka mani priekšā gaidīja tikai cietums vai slimnīca. Arī doma, ka kādreiz man varētu būt sava ģimene, šķita neiespējama. Es biju zemu kritis. Mana dzīve bija beigusies, un es sevi nicināju.
Reiz, kad atkal pārnācu mājās piedzēries, naktī man kļuva ļoti slikti ar sirdi. Šķita, ka mirstu, jau lēju nāves baiļu sviedrus. Toreiz mamma, kas gulēja blakus istabā, to nezinot, redzēja tādu kā parādību. Viņai piestājās kāds tumsības spēks, kurš teica: „Šajā naktī es paņemšu tavu dēlu.” Viņa lūdza Dievu, un es paliku dzīvs, bet toreiz sapratu, ka viss ir pārāk nopietni, ka man jāpadodas Dievam. Kad vecāki no rīta atkal piedāvāja man braukt uz draudzi, es sapratu: vai nu tagad, vai nekad, un braucu. Toreiz Golgātas dievnamā bija jauniešu pulciņš, kuru vadīja mana māsa Līga ar vīru. Pēc dievkalpojuma es tur izsūdzēju savus grēkus, viņi aizlūdza par mani, un es raudāju, raudāju un raudāju… Uzreiz neko īpašu nesajutu. Bet, izejot no dievnama… To nevar izstāstīt! Likās, visi netīrumi, visi grēki, kas pa šiem gadiem bija sakrājušies, ar ko biju nosmērēts, kas mani smacēja un apsūdzēja, tie visi it kā ar lielu lāpstu bija izsviesti ārā. Es sajutos pilnīgi tīrs un balts. Man bija iedota jauna, tīra sirds!
Pēc tās dienas mana dzīve izmainījās. Pagāja kādas četras dienas, kad pēkšņi apjautu, ka vairs nedzeru un nesmēķēju. Un vēl pirmo reizi pēc ilgiem gadiem es izmazgāju istabas, ko es sen nebiju darījis. Tas bija šoks priekš manis paša! Vienā mirklī es biju atbrīvots no nikotīna, alkohola un tablešu lietošanas! Es biju brīvs. Tā vietā tiku piepildīts ar Dieva klātbūtni un Viņa mīlestību!
Tā Jēzus izmainīja manu sirdi un dzīvi. Nu jau 19 gadus es esmu cits cilvēks. Dievs man ir devis arī jauku ģimeni – manu sieviņu un trīs īpašus dēlus. Es esmu laimīgs.
Pēteris Goba
