PV_2015_030

Kim Walker – Smith

1999. gada vasarā kādas draudzes jaunieši rīkoja pirmo „Jesus culture” konferenci Kalifornijā. Tās mērķis bija vadīt jauniešus Dieva klātbūtnē un parādīt, cik ļoti Dievs mīl cilvēkus. Konferences laikā cilvēki piedzīvoja spēcīgu Dieva klātbūtni un atgriezās savās mājās, skolās un darba vietās pilnīgi pārmainīti. Šajā laikā izveidojās arī grupa „Jesus Culture”, kas konferencē vadīja slavēšanu. Grupas galvenā vēlme bija redzēt par Dievu aizdegušos jauniešus, kas pilnībā atdod sevi Viņam, kļūstot kaislīgi Kristus sekotāji un Viņa pielūdzēji.

2006. gadā „Jesus Culture” izdeva pirmo albumu „Everything” (Viss). Albums tika novērtēts un ātri izpirkts. Acīmredzot, cilvēki šajās dziesmās sajuta šo patieso vēlmi kalpot Dievam. Kopš tā laika, grupa katru gadu izdod jaunu albumu.

Grupas galvenā soliste Kim Walker – Smith stāsta par savas kalpošanas sākumu un piedzīvojumu ar Jēzu: „Tas notika laikā, kad sāku just Dieva aicinājumu pār savu dzīvi. Es centos izprast, kāpēc Dievs mani ir radījis, un kāds ir Viņa mērķis manai dzīvei? Tolaik gāju cauri grūtam laikam. Šaubas un mazvērtība mani pavadīja ik mirkli, likās, manī nav ne miņas no tā, kas nepieciešams, lai izpildītu Dieva aicinājumu.

Kādā svētdienā, kad draudzē notika pielūgšanas vakars, ieejot zālē, mani apņēma Dieva klātbūtne, it kā būtu ietīta mākonī. Ar grūtībām tiku līdz skatuvei un raudāju Viņa priekšā. Tur, Dieva tuvumā, es piedzīvoju, ka no manis nokrita smagā nasta, kas gadiem bija vilkusies man līdzi, – manas rūpes, šaubas un neticība. Es sajutos tik viegla,  ieliekot sevi visu Viņa rokās. Nometusies ceļos, es teicu: ”Dievs, paņem mani visu! Es nevēlos ne kripatu paturēt sev. Es gribu būt trauks Tavam godam un slavai. Lūdzu, esi manas dzīves Kungs. Palīdzi man!”

Pēkšņi ar mani notika kas brīnumains – vairs neatrados zālē, bet kaut kur, kur biju tikai es un Jēzus. Viņš stāvēja man pretim un lūkojās manī. Tad Viņš nāca man tuvāk, un es sarāvos, jūtoties necienīga un nepilnīga Viņa spožuma priekšā. Jo tuvāk Viņš nāca, jo straujāk pukstēja mana sirds. Tad Viņš pienāca man pavisam klāt un samīļoja mani, es izkusu Viņa rokās. Gaisma, kas kā dziesma plūda no Viņa mutes, mani sasildīja, samīļoja. Nepilnvērtības vietā piepildīja mani ar paļāvību, mieru un drošību.

Esot Viņa klātbūtnē, man atkal ļoti gribējās uzdot tos divus jautājumus. Tāpēc liels bija mans pārsteigums, izdzirdot slavēšanas vadītāju Anthony sakām draudzei: ”Es tagad gribu, lai jūs  pajautājat Jēzum divus jautājumus.” Nespēju noticēt! Es it kā atrados vīzijā, prom no visiem, bet dzirdēju vadītāju uzrunājam draudzi. Vēl lielāks bija pārsteigums, kad viņš aicināja pajautāt tieši tās divas lietas, kuras dega manā sirdī: „Gribu, lai jūs katrs Jēzum pajautājat, ko Viņš domāja, kad tevi radīja, un cik ļoti Viņš tevi mīl?” Tieši šos jautājumus es visu šo laiku alku noskaidrot. Man tik ļoti gribējās zināt, ka neesmu nejaušība, bet īpaši veidota, lai spētu kalpot un, pilnvērtīgi dzīvojot, piepildīt savu aicinājumu. Jutu, ka arī Jēzus vēlējās, lai to zinu un saprotu, tāpēc Viņš bija parūpējies par šo vakaru, parūpējies, lai es saņemtu atbildi.

Jautāju: ”Jēzu, cik ļoti tu mani mīli?” Viņš smaidīja, izpleta savas rokas un teica: ”Šitik!” Redzēju Viņa caurdurtās plaukstas savā tuvumā, bet tad tās sniedzās arvien tālāk un tālāk… Un Viņš smējās un teica: „Mūžīgi.” Viņa rokas turpināja stiepties līdz tām neredzēju galu. ”Es tevi mīlu tā, kā tavs prāts to nespēj aptvert.” Es sāku smieties un raudāt reizē, arī Jēzus smējās. Viņš ar mani runāja tik brīvi un tā, kā parasti es to darīju. Man vienmēr likās, ka esmu par nenopietnu, ar jocīgu humora izjūtu, bet te Jēzus stāvēja un rādīja, cik bezgalīga ir Viņa mīlestība pret mani. Viņš nelika man justies vainīgai, īpatnējai vai nesaprastai, jo tieši Viņš mani tādu bija radījis. Es biju Viņa roku darbs. Biju tik laimīga, ka nevēlējos jautāt otru jautājumu. Gribēju tikai būt Viņa klātbūtnē.

Kopš tās dienas, es katru rītu pirms saules lēkta veltīju laiku, lai meklētu Viņu. Ne vienmēr   piedzīvoju drebuļus, tirpuļus vai spilgtu Dieva klātbūtni, bet es uzticami veltīju laiku, – lūdzot un lasot Vārdu. Protams, ka ilgojos pēc Viņa īpašā pieskāriena.

Kādu rītu, kad darīju tieši to pašu ko katru rītu, – atvēru Bībeli un sāku to lasīt, es sajutu Viņa klātbūtni. Manu ķermeni pārņēma tirpas un uzmetās zosāda. Jutu Viņu nākam arvien tuvāk un tuvāk… Domāju: „Ko darīt? Mesties ceļos vai pacelt rokas, slēpties vai skriet Viņam pretim?” Biju tik laimīgi satraukta. Viņš teica: ”Es vēlos, lai tu nāc ar Mani!” Izbrīnīta jautāju: ”Tagad?” Viņš teica: ”Jā, es vēlos, lai tu nāc ar Mani. Es vēlos, lai tu Man uzdod to jautājumu, kas deg tavā sirdī.” Es nokritu ceļos un raudāju, tad izteicu vārdus, ko tik ilgi turēju savā sirdī: ”Jēzu, kāds ir Tavs plāns manai dzīvei? Ko tu domāji par mani, kad mani radīji?”

Pēkšņi vairs neatrados savā istabā, bet biju ar Jēzu debesīs. Viņš stāvēja man līdzās, un es ieraudzīju ļoti spožu gaismu, – kas bija Dievs. Jēzus teica: ”Skaties!” Dievs no savas sirds izņēma ko līdzīgu māla pikucim un sāka to veidot savās plaukstās. Pabeidzis mīcīt, Viņš to uzlūkoja un smaidīja. Un tad es sapratu, ka šis veidojums Viņa rokās esmu es. Viņš smaidīja par savu radījumu un bija ar to apmierināts, jo tam nebija nekādu nepilnību vai trūkumu. Viņš ielika mani dārgumu lādē un aizvēra to, bet pēc mirkļa atkal to vēra vaļā. Katru reizi, kad tas notika, es redzēju sevi dziedam un dejojam Viņam, un smaids Viņa sejā kļuva aizvien platāks. Viņš skatījās uz mani pilns mīlestības un smējās, un līksmoja par mani. Jēzus teica: „Katru reizi, kad tu slavē Dievu, tu Viņu iepriecini.”

Es sāku izmisīgi raudāt, nespējot noticēt, ka Dievs priecājās par manu slavu, ka Viņam tā ir patīkama. Tad Viņš mani izcēla no dārgumu lādītes un ielika Savā plaukstā, kurā biju kā sinepju graudiņš. Lēnām Viņš plaukstu virzīja Sev tuvāk, līdz biju tik tuvu Viņa sirdij, ka ieraudzīju tajā ko līdzīgu nelielam tukšumam. Roka mani cēla aizvien tuvāk un tuvāk, līdz mani  ielika tai tukšumā, kuru es piepildīju, precīzi ar to saplūstot kā izmērā tā formā. Nu Viņa sirdij nekā netrūka, un es jutos droša un laimīga. Viņš teica: ”Es tevi radīju no savas sirds, un šī ir vieta, kur tu iederies, vieta, kur tev jāpaliek. Es tevi turēšu tuvu savai sirdij. Kad tevi radīju, Es domāju par to, cik laimīgu tu Mani darīsi. Es nevarēju sagaidīt, kad meklēsi Mani un Man dziedāsi. Es mīlu tos mirkļus, kad tu Mani slavē, tava slava Man ir patīkama. Man patīk, tu Man dejo, smejies, plaukšķini un domā par Mani.”

Tajā mirklī es sapratu, ka Dievs mani mīl, ka Viņš ir apmierināts ar savu veidojumu un tas, ko es pati nepilnīga būdama varu izdarīt, Viņā ir pilnīgs. Tāpēc nav nekas, kas mani varētu atturēt pienest Dievam slavu.

Tā sākās mana izlaušanās kalpošanā. Es atguvu savu garīgo pašapziņu, redzot sevi kā tādu, kas stāv uz klints. Es vēlējos darīt to, kam biju izredzēta – slavēt Viņa Vareno Vārdu. Tas ir mans dzīves aicinājums: Mīlēt un atļaut Dievam mīlēt mani. Tā es sāku kalpot.”

Vairāk informācijas par slavētāju: jesusculture.com