“Redzi, pāri kalniem kust prieka vēstneša kājas, kas vēstī mieru! Svētī savus svētkus, Jūda, un pildi savus solījumus arī ar brīvprātīgiem ziedojumiem! Jo nekrietnais vairs nestaigās cauri taviem novadiem: viņš ir pavisam iznīcināts” (Nahuma 2:1).

Tas bija laiks, kad katru latu un santīmu vajadzēja ļoti taupīt, jo naudas vienkārši bija ļoti maz, ļoti… Bet mēs kaut kādā brīnumainā kārtā mācējām iztikt ar mazumiņu, ­ ar vienkāršu ēdienu, no humānās palīdzības dabūtām drēbēm, apaviem, un mēs ļoti pateicāmies Debesu Tēvam par katru negaidītu dāvanu jebkurā veidā. Jo zinājām, ka tā ir vajadzīga ne tikai mums ar Ailitu, bet arī Ērika ģimenei.

1998. gadā strādāju par tramvaja konduktori. Mana alga pēc nodokļu nomaksas bija ne vairāk kā 60 lati mēnesī, tāpēc kopā ar Ailitas sociālo pabalstu visām vajadzībām mums pat nesanāca simts latu. Tajā pašā laikā biju apņēmusies bez desmitās tiesas dot arī ziedojumus gan draudzē, gan Kristīgajam radio. Mūsu materiālajā situācijā tas nozīmēja šķirties no diezgan lielas summas. Bija novembris, tuvojās gada nogale – Ziemassvētki, kad ģimenē bija arī vairākas dzimšanas dienas. Visam nekad nepietika naudas, un lielus svētkus svinēt mums nebija iespējams. Tomēr sirds dziļumos gribējās katram iedot kādu mazu dāvaniņu. Sarēķinot aptuveno summu, vajadzēja vismaz 30 latus. Ar ikmēneša ienākumiem man nebija nekādu cerību tādu naudu atlicināt, tādēļ sāku apsvērt domu šos divus mēnešus līdz Ziemassvētkiem nedot ziedojumus, un tādā veidā sataupīt dāvanām. Tomēr lūdzu arī Debesu Tēvu, lai šie līdzekļi atnāk dievišķā veidā. Teicu: „Nu kaut vai kā prēmija,” un pati nobrīnījos par šādiem vārdiem, kurus nedomājot izteicu, jo par konduktori biju sākusi strādāt nesen, un man nebija ne jausmas, vai šajā darba vietā kādas prēmijas vispār tiek maksātas.

Atvēru Bībeli, lai lasītu pēc lasīšanas plāna, tomēr pirmā atvērās Nahuma grāmata, un acis pievērsās tur teiktajam: „Redzi, pāri kalniem kust prieka vēstneša kājas, kas vēstī mieru! Svētī savus svētkus, Jūda, un pildi savus solījumus arī ar brīvprātīgiem ziedojumiem! Jo nekrietnais vairs nestaigās cauri taviem novadiem: viņš ir pavisam iznīcināts.”

Šī taču bija precīza atbilde uz manu konkrēto lūgšanu! Sajūsma izpaudās ļoti vētraini, jo sapratu šo Vārdu kā jau notikušu palīdzību un ticībā to saņēmu. Nebija šaubu par ziedojumu došanu; es gribēju saņemt no Dieva, nevis pati kaut ko “saštukot”. Ziedoju gan novembrī, gan decembrī visu, kā pirms tam biju izlēmusi, nezinot, kādā veidā mana vajadzība tiks apmierināta. Es uzticējos Dieva Vārdam un Viņa apsolījumam.

Decembra pirmajā pusē manā darba vietā, tajā telpā, kur parasti uzturējās darbinieki un uz ziņojumu dēļa izvietoja paziņojumus, pavēles un rīkojumus, bija piestiprināti kādi saraksti, un visi tos cītīgi lasīja. Paskatījos arī es. Izrādījās, tās bija Ziemassvētku prēmijas tiem, kuri visa gada laikā bija strādājuši vislabāk. Tas nozīmē – bez pārkāpumiem. Pārkāpumi varēja būt ļoti dažādi, un tos varēja ātri nopelnīt ikdienas.

Ieraudzīju sarakstā arī savu uzvārdu. Man bija piešķirta prēmija! Dievs to zināja ne tikai divus mēnešus iepriekš, kad Viņš caur Vārdu mani iedrošināja palikt uzticīgai saviem solījumiem, bet Viņš bija mani sargājis jau visu gadu. Lai gan tas nebija vienkārši. Jo steigā nepamanīt kādu bezbiļetnieku vai viltotu skolnieka apliecību bija ļoti vienkārši. Mana sirds pildījās ar varenu prieku, jo, lai gan pēc nodokļu nomaksas no 50 latiem pāri palika 38 lati, katram ģimenes loceklim, kurš bija sasniedzams manā tuvumā, es varēju sarūpēt iecerēto dāvaniņu. Bet vislielāko dāvanu es saņēmu pati, kad brīnišķīgā veidā mans Debesu Tēvs vēlreiz man apliecināja, cik ļoti svarīgas Viņam ir mūsu vajadzības un sirds vēlmes, un tas, lai mēs nezaudējam to atziņu, pārliecību un ticību, kas mums ir.

Viņš ir uzticams tiem, kas paļaujas nevis uz sava prāta gudrību, bet uz Viņu. Un, ja mēs katru dienu visās – pilnīgi visās – vajadzībās atkal un atkal meklēsim Viņa prātu, Viņa palīdzība nekavēsies.

Dzintra