“Kas es esmu, ka Tu domā par mani, mīli mani, dzirdi mani, kad saucu es? Vai tas var būt, ka esi kopā ar mani? Tas ir pārsteidzoši! Esmu es Dieva draugs Viņš tā mani sauc.” /fr. no dziesmas “Esmu es Dieva draugs”/
Tas liek man aizdomāties un reizē sajūsmina līdz sirds dziļumiem. Vai cilvēkam dzīvē var būt kas vērtīgāks, kā būt Visuvarenā Dieva draugam?
No rīta mostoties un vakarā aizmiegot, nebeidzu pateikties Viņam, ka atrada mani, izglāba un bija man līdzās jau tad, kad man par Viņa esamību nebija pat nojausmas.
1973. gada 22. marts maniem vecākiem gaidāmā prieka vietā bija atnesis rūpes, raizes, satraukumu un bailes. Likās, ka pirms diviem gadiem piedzīvotais „murgs”, kad priekšlaicīgās dzemdībās mira abu pirmais bērniņš, atkārtojas. Atkal par agru, atkal ārsti klusē, liek būt pacietīgiem un gaidīt…
Mamma lūkojas uz mani asaru pilnām acīm un saka: „Tu izdzīvoji!”
Es, rakstot šo liecību, nevaru neraudāt, jo zinu, KURAM esmu pateicīga par savu dzīvi.
„Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas.”/Psalms 139:16/
Uzaugu neticīgā ģimenē, kurā nekad netiku dzirdējusi pieminam Dievu. Ja palūkojos pagātnē vai pārdomāju savu bērnību, tad noteikti varu teikt, ka tā nebija viegla. Tētis visai bieži mēdza iedzert un tad sekoja dusmas, strīdi, kautiņi… Atceros, kā sēdēju pie loga un skatījos uz ceļu, pa kuru viņš nāca mājās. Jau pēc gaitas varēja pateikt, vai viņš ir dzēris vai nē. Ja bija dzēris, tad skrēju pie mammas un teicu, lai ieiet pie vecāsmammas (dzīvojām lauku mājā, kurai vienā pusē dzīvojām mēs, otrā vecāmamma un tante). Tādās reizēs drošākā vieta bija pagulte. Gulēju tur, no visa spēka aizspiedusi ausis, skaitīju minūtes un gaidīju, kad viss norims.
Kad mācījos pirmajā klasē, mani vecāki izšķīrās. Skolā biju klusa, bikla, bieži par sevi nepārliecināta, nedroša… Vai man izdosies, vai spēšu, vai būšu pietiekami laba? Tomēr centos, cik vien spēju darīt visu no sirds, rūpīgi un kārtīgi. Likās, ka nu viss būs labi. Bet tad sāku slimot. Pārnākusi no skolas, arvien biežāk sajutu neizskaidrojamu nogurumu un nespēku. Nu mana ikdiena bija gandrīz pastāvīgi sāpošs kakls, milzīgs nogurums, miegainība un sāpes locītavās. Atceros to dienu, kad abas ar mammu sēdējām ārsta kabinetā, dakteres seja bija nopietna, mamma raudāja. Sirds un locītavu reimatisms… Vissmagāk bija rudeņos un pavasaros, kad slimība mēdza saasināties. Nākamie pieci gadi bija nebeidzamas potes, zāles, operācijas, slimnīcas un sanatorijas.
„Lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet Mana žēlastība neatkāpsies no tevis un Mana miera derība nešķobīsies,” saka Tas Kungs, tavs apžēlotājs.” /Jesajas 54:10/
Toreiz es nezināju, uz ko likt cerību, kur meklēt palīdzību. Regulāri ārstējoties, slimība neprogresēja, un es biju iemācījusies ar to sadzīvot. Vienīgais, kas nelika mieru, bija nemitīga cilvēku līdzjūtība. Bija sajūta, ka esmu apzīmogota: „Nabaga bērns!”
Un tad es sastapu Viņu Brīnumu! Viņš izmainīja manu dzīvi. Nu es varēju ielūkoties viņa acīs un pateikt paldies, ka bija man līdzās arī tad, kad par Viņu nedomāju, ka pasargāja, kad nezināju, kam lūgt palīdzību, ka mīlēja brīžos, kad jutos viena, ka izglāba.
Trūkst vārdu, lai izteiktu visu to, ko Jēzus ir paveicis manā dzīvē.
„Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” /1. Kor.2:9/
Pa īstam sāku dzīvot brīdī, kad sastapu Viņu. Vai šis ceļš ir bijis rozēm kaisīts? Nē, bet es nenožēloju nevienu dienu, nevienu stundu, nevienu sekundi, ko esmu pavadījusi kopā ar savu Kungu Jēzu Kristu.
Viņš deva man dzīvību. Viņš dziedināja mani. Viņš pārvērta mazo, biklo, nedrošo meiteni par stipru, drosmīgu personību. Viņš atraisīja manī spējas un talantus, par kuriem man nebija pat nojausmas. Viņš svētīja mani ar vienreizēju dzīves draugu. Dāvāja man divas mīļas, jaukas un skaistas meitas. Viņš izglāba mani tā, kā tikai Viņš to spēj paveikt – pilnībā.
Soli pa solim, maigi, mīļi un saudzīgi Viņš strādā pie manis, ja vajag, arī norāj, pamāca un pārmāca … Un es ļaujos, jo mīlu Viņu, uzticos Viņam.
Esmu Dieva draugs – Viņš tā mani sauc
Sanita Pavāre