PV_2015_091

Kirk Cameron

Aktieris Kirks Kamerons (Kirk Cameron), kurš dzimis 1970. gadā, ir pazīstams kā Mike lomas atveidotājs televīzijas situāciju komēdijā „Growing Pains”, filmā „Left Behind” un galvenās lomas atveidotājs filmā „Fireproof”. Taču daudz mazāk mēs viņu zinām kā aktīvu evaņģēlistu.

„Es piedzimu un uzaugu Losandželosā, Kalifornijā. Kā aktieris šovbiznesā iesaistījos jau deviņu gadu vecumā. Četrpadsmit gados jau dabūju lomu šovā ”Growing Pains”. Tolaik neviens nezināja, ka šis šovs kļūs tik populārs. Toreiz pat nokavēju noklausīšanos, ieskrēju telpā, izdarīju labāko, ko spēju, tad pagriezos pret režisoru un jautāju: „Vai šis šovs ir komēdija vai kas?” Tajā brīdī režisors nodomāja: „Šķiet, tas bērns nupat dabūja savu lomu”, jo atveidojamais personāžs esot bijis iecerēts tieši tāds – mazliet neatjautīgs.

Jaunībā uzskatīju, ka esmu ateists. Lielāko daļu savas dzīves Dievam neticēju. Dievs bija neredzams, un man nebija iemesla Viņam ticēt. Es dzīvoju ‘zaļi’, spēlēju vienu no galvenajām lomām populārā šovā, un savos pusaudža gados jau pelnīju krietni vairāk par savu tēvu un vairums pieaugušo. Varēju nopirkt visu, ko vēlējos. Doma pieņemt kristīgo domāšanu un uzskatus man likās absurda, jo tā tikai varēja sabojāt manu jauko, priekpilno un bezrūpīgo dzīvi. Tomēr savos septiņpadsmit gados es sāku domāt par nopietnākiem jautājumiem – par dzīves jēgu, nāvi un to, vai ir kas vairāk? Kad saņēmu vienu no augstākajiem apbalvojumiem karjerā, uzdevu sev jautājumu: „Vai tas ir viss? Un kas notiks, kad es nomiršu?”

Cilvēka sirdī Dievs ir atstājis kādu vietiņu, kuru piepildīt var tikai Viņš pats. Bagātība? Bībele saka, lai nedzenamies pēc bagātības, jo tās nekad nebūs pietiekoši. Sirds nekad nav apmierināma ar materiālām lietām, tikai tad, kad tajā ir Kristus, cilvēks var pa īstam baudīt, jo tad tu zini, ka viss labais ir nācis no Viņa rokas. Reiz kādam vīram, kurš ar visu spēku esot dzinies pēc bagātības, jautāja: „Tev jau pieder tik daudz, kad tev reiz būs pietiekami? Uz ko viņš esot atbildējis: „Man vēl vajag tikai nedaudz vairāk.” Ja nauda un manta ir dzīves galvenais mērķis, cilvēks nekad nebūs pilnībā apmierināts. Jo šīs lietas to nespēj dot. Tikai Kristus var mūs piepildīt ar mieru un tad viss, kas mums ir, pat sīkākā lietiņa, var kļūt par prieka iemeslu.

Kad man bija 17 gadi, meitene mani uzaicināja aiziet uz viņas draudzi, kuru apmeklēja visa ģimene. Tā kā man viņa ļoti patika, piekritu. Domāju, viņas tēvs, zinot manu finansiālo stāvokli un veiksmīgo karjeru, novērtēs mani kā labu kandidatūru, bet viņš paskatījās uz mani un teica: ”Vienas lietas tev trūkst – Kristus!” Apstulbu un gribēju viņam parādīt savu bankas konta izrakstu, bet tad sajutu, ka tas uz viņu neatstās nekādu iespaidu.

Todien es draudzē pirmo reizi dzirdēju evaņģēlija vēsti, un tas mani spēcīgi uzrunāja. Sprediķis bija par to, kas ar cilvēku notiek pēc nāves. Sapratu, ka mana nauda, slava un popularitāte Dievu ne mazākā mērā neiespaido, jo Viņš ir tas, kurš mani ir radījis un devis visus šos talantus.

Sāku lasīt Dieva Vārdu un regulāri apmeklēt draudzi. Ieraudzīdams Dieva svētumu un šķīstumu, kā arī iepazīdams Viņa baušļus, sāku caur tiem skatīties uz sevi un sapratu, ka esmu netīrs un nešķīsts grēcinieks. Atverot savu sirdi, redzēju tur netīrību, rūgtumu un sāpes. Grēks bija paslēpies neiedomājamās vietās. Biju ‘akls’ grēcinieks, kuram vajadzēja Dieva piedošanu un šķīstīšanu no grēkiem.

Kaut sabiedrības acīs likos godīgs un patīkams cilvēks, manai sirdij bija nepieciešamas izmaiņas. No cilvēka, kurš mīlēja grēku, man bija jāpārtop par cilvēku, kurš mīl Dievu, vēlas Viņam kalpot un padoties Viņa gribai.

Jēzus teica, ja cilvēks grib Viņam sekot, tad tam ir jānomirst sev, savai gribai, saviem plāniem un lēmumiem un pilnībā jāuztic sava dzīve Dievam. Pilnībā atdodot sevi Dievam, mēs nomirstam sev un iegūstam jaunu dzīvi, kas sākas kopā ar Kristu, kuram mēs sekojam un pilnībā uzticamies, lai ko tas prasītu. Ja tu vēlies nākt pie Kristus, tev ir jāatdod savas dzīves kontrole Viņam.

Tā kā man, kā aktierim, svarīga karjeras daļa bija izpatikšana cilvēkiem, jo lielāko savas dzīves daļu es dzīvoju, lai izpatiktu gan režisoriem, gan faniem, gan kolēģiem, tad man bija grūti saprast, ko nozīmē – izpatikt Dievam. Bet Dievs ir teicis: “Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ. Jo, kas savu dzīvību gribēs izglābt, tam tā zudīs, bet, kas savu dzīvību Manis dēļ zaudēs, tas to izglābs.” (Lk 9:23-24)

Mēs nedzīvojam valstī, kur cilvēkus dedzina uz sārta, ja tie seko Kristum, taču zaudēt tādēļ kādas iespējas, gan varam. Piemēram, reiz kāds man teica: „Kirk, tu Holivudai esi izvēlējies nepareizo reliģiju! Labāk būtu atnācis un teicis, ka pielūdz koku, tad apķēris to abām rokām vai rējis kā suns. Tad cilvēki teiktu „wow”, kāda tev jauna reliģija un dziļa doma…” Es varētu turpināt riet, un neviens īpaši tam nepievērstu uzmanību, tikai kādā žurnālā droši vien parādītos jaunās reliģijas apraksts. Bet ja pateiksi: „Es esmu Kristus sekotājs, esmu piedzimis no augšienes un ticu Bībeles Dievam”, pēkšņi visi atkāpsies no tevis pa desmit soļiem un rādīs ar pirkstiem.

Cilvēkiem patīk, ka tu tici Dievam. Viņi neiebilst un pat aplaudē šai domai, bet tikai tik ilgi, kamēr tas nav Bībeles Dievs. Jo līdz ko tu saki – jā Dievam, tu pasaki – jā arī Viņa baušļiem un likumiem, Viņa taisnībai un tiesai. Un tas nozīmē, ka jāatdzīst, ka esi grēcīgs un tev pienākas nāve. Bet cilvēki mīl grēku, viņi mīl savas dzīves. Bībeles saka, ka cilvēki mīl tumsu vairāk par gaismu, jo viņu daba ir no velna. Pastāv daudz reliģiju un garīgu kustību, kas nenosoda grēku un pauž milzīgu atbalstu cilvēka vēlmēm un vājībām. Bet tāds nav Bībeles Dievs. Kad tu pasaki, ka tici Bībeles Dievam, cilvēki izbīstas, jo viņi baidās no šīs noteiktības. Dievam ir tikai balts un melns. Kristietības noraidījums nav intelektuāla problēma, jo ir bezgala daudz loģisku iemeslu ticēt Dievam. Cilvēkus baida Viņa augstie morāles principi un standarti, jo tie vairāk mīl tumsu un grēku.

Mūsdienās ir populāri, ka slavenības it kā atrod Dievu. Par to stāsta gan ziņās, gan žurnālos, ka kāds, piemēram, bijis cietumā vai ceļojumā uz Indiju un atradis Dievu. Bet tas nav korekti, jo Bībele saka, ka nevis mēs atrodam Dievu, jo Dievs nekur nav pazudis, bet mēs bijām zuduši, un Viņš atrada mūs. Vismaz tā tas notika ar mani. Es nemeklēju Dievu, bet Viņš mani atrada.

Cilvēks ir patiesi izglābts brīdī, kad apzinās, ka viņš tiešām ir pazudis. Tāpēc mēs nesludinām šādu evaņģēliju: „Dievs Tevi mīl. Viņš tevi mīl tādu, kāds esi. Viņš grib tevi svētīt un palīdzēt tev uzkāpt pa tavas dzīves un karjeras kāpnēm, iztaisnot tavu golfa celiņu, lai bumbiņa tajā vieglāk ielido. Dievs grib, lai tu jūties vēl labāk.” Tas nav evaņģēlijs. Evaņģēlijs ir: „Jēzus nāca šajā pasaulē, lai tev nebūtu jāmirst, jo tavu grēku alga ir – mūžīga nāve. Tikai tad, kad tu saproti, ka tiešām esi pazudis, tu varēsi izprast un saņemt šo patieso glābšanu.”

Es biju pazudis un Dievs mani atrada. Es Viņā tik ļoti iemīlējos, ka Viņa standarti man vairs neliekas pārāk augsti, bet tie ir kļuvuši par daļu no manas būtības un ikdienas dzīves.

Vairāk par Kirk Cameron lasi šeit http://www.wayofthemaster.com/about_kirk.shtml