Gribu pastāstīt par divu cilvēku dažādiem likteņiem, kuros viss varēja būt savādāk. Esmu sapratis, ka Dievs dod iespēju katram cilvēkam, bet katra paša ziņā paliek viņa izvēle. Izdari pareizo izvēli un tu dzīvosi.
Mēs ģimenē bijām divi brāļi ar trīs gadu starpību. Jau jaunības gados bijām sākuši pārmērīgi lietot alkoholu. Laikam tas bija gēnos, jo tēvs arī bieži lietoja. Kad biju pusaudzis, daudz dzirdēju un redzēju alkoholiķus, bet vienmēr domāju, ka ar mani tā nekad nenotiks. Diemžēl, 23 gados es sāku apmeklēt narkologu, jo mana dzeršana sāka ieilgt pat līdz divām nedēļām. Ar brāli notika tieši tas pats. Viņš jau bija paspējis iekodēties un atsākt dzert. Es negribēju kodēties, jo zināju, ka tas nepalīdz.. sapratu, ka narkologi nav burvji, viņi pateisībā nevar tev palīdzēt, vienīgi “piebarot” ar nervu zālēm, no kurām ar laiku arī rodas atkarība. Tā gāja gadi, es turpināju dzert. Kad nelietoju alkoholu, tad dzēru nervu zāles, citreiz lietoju visu kopā. Pienāca brīdis, kad es vairs nevarēju no mājas iziet, ja man nebija līdzi nervu zāles. Zināju, ka tas tā nevar vairs turpināties, bet neko nespēju mainīt. Ilgākais laiks, kad nedzēru, bija astoņi mēneši. Pēc tam es sāku dzert vēl vairāk. Dzērumā biju iepazinies ar tagadējo sievu, biju nodibinājis ģimeni, bija arī bērni. Sievai sāka rasties domas par šķiršanos, kas mani ļoti biedēja, bet apstāties dzert es vairs nevarēju. Bija tikai tukši solījumi no manas puses.
Kādu dienu sieva atnesa mājās bukletiņu ar ielūgumu uz dievkalpojumu un piedāvāja man doties līdzi. Man ļoti negribējās iet, jo bija kārtējās paģiras, bet tomēr aizgāju ar viņu uz dievkalpojumu. Tajā dienā es nožēloju grēkus un kārtīgi izraudājos. Kaut kas ar mani notika, parādījās cerība, un es sapratu, ka cīnīšos līdz galam. Sāku iet uz draudzi, bet tāpat šad un tad “norāvos”.
Gāju uz draudzi jau trīs gadus, tomēr ik pa laikam arī dzēru. Katru reizi, kad pakritu, bija arvien grūtāk piecelties. Bet es cēlos un gāju uz draudzi, jo zināju, ka nekas cits kā Dievs man nevar palīdzēt. Sākumā man draudzē viss krita uz nerviem, es nevarēju nosēdēt līdz dievkalpojuma beigām, bet laikam ejot viss pamazām mainījās. Mani izbrīnīja cilvēki, kas bija ieinteresēti manā problēmā, kas veltīja savu laiku, lai palīdzētu man, lūgtu par mani. Un tad pienāca viena jauka rudens diena, kad, no rīta pamodies, es sapratu, ka es nekad vairs nedzeršu un man nav vajadzīgas nekādas nervu zāles. Tas likās tik vienkārši!
Ir pagājuši jau seši gadi, kopš tās dienas, un es neesmu vairs lietojis alkoholu un nelietošu to vairs nekad! Dievs uzklausīja manas un citu cilvēku lūgšanas.
Diemžēl, ar manu brāli notika savādāk. Viņš bija paspējis iekodēties visos veidos un tomēr turpināja dzert. Pabijis rehabilitācijas centrā, pēc pusgada piedzēries atgriezās mājās. Viņš bija paspējis sabojāt attiecības ar visiem radiniekiem un nodzert visu, kas viņam bija.
Viņš redzēja, kādas izmaiņas notiek manā dzīvē un, pēc pāris aicinājumiem, arī atnāca uz dievkalpojumu, kurā nožēloja grēkus un pieņēma Jēzu par savu Kungu. Bet viņš nevarēja līdz galam noticēt, un turpināja dzert. Kad bija no visa noguris gāja uz dievkalpojumiem, meklēja palīdzību, dabūja naudu, atkal dzēra. Līdz vienu dienu viņu atrada mirušu savā dzīvoklī. Tas ir tik skumji, kad zini, ka viss varēja būt savādāk…
Es sapratu tikai vienu Dievs dod iespējas, bet izvēle paliek tavā ziņā.
Edgars Caune