← Atpakaļ uz lasīšanas plānu

1. Samuēla grāmata 3. nodaļa

1 Tā jauneklis Samuēls kalpoja Tam Kungam priestera Ēļa priekšā; un Tā Kunga atklāsme bija retums tanī laikā; un parādību bija maz.
2 Un notika tanīs dienās, ka Ēlis bija atgūlies savā guļasvietā, bet viņš nevarēja vairs redzēt, jo acis tam bija jau metušās tumšas.
3 Dieva gaismeklis vēl nebija izdzisis, un Samuēls gulēja Tā Kunga svētnīcā, tur, kur atradās Dieva šķirsts.
4 Tad Tas Kungs sauca Samuēlu, un tas sacīja: “Redzi, še es esmu!”
5 Un viņš aizskrēja pie Ēļa un sacīja: “Redzi, še es esmu, jo tu mani esi saucis.” Bet tas sacīja: “Es neesmu tevi saucis; ej atpakaļ gulēt!” Un tas aizgāja un apgūlās.
6 Tad Tas Kungs atkal sauca: “Samuēl!” Un Samuēls cēlās un gāja pie Ēļa, un sacīja: “Redzi, še es esmu! Tu esi atkal mani saucis.” Bet tas sacīja: “Es tevi neesmu saucis, mans dēls; ej atpakaļ gulēt!”
7 Bet Samuēls vēl nepazina To Kungu, jo Tā Kunga vārds vēl nebija viņam atklājies.
8 Tad Tas Kungs sauca trešo reizi: “Samuēl!” Atkal tas cēlās, gāja pie Ēļa un sacīja: “Še es esmu, jo tu esi mani saucis.” Tad Ēlis noprata, ka Tas Kungs bija jaunekli saucis.
9 Un Ēlis sacīja Samuēlam: “Ej gulēt! Bet, ja notiek, ka tevi kāds sauc, tad saki: runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās!” Un Samuēls aizgāja un apgūlās savā guļasvietā.
10 Tad Tas Kungs nāca, nostājās un sauca kā iepriekšējās reizēs: “Samuēl! Samuēl!” Un Samuēls sacīja: “Runā, jo Tavs kalps klausās.”
11 Un Tas Kungs sacīja Samuēlam: “Redzi, Es izdarīšu ko tādu Israēlā, ka visiem, kas vien to dzirdēs, abās ausīs skanēs.
12 Tanī dienā Es celšos pret Ēļa namu, un visu, ko vien Es esmu pasludinājis pret viņa namu, to Es izdarīšu; Es sākšu, un Es arī pabeigšu!
13 Jo Es esmu darījis zināmu, ka Es būšu soģis uz laiku laikiem viņa namam to pārkāpumu dēļ, par kuriem tas zināja, proti, viņa dēli bija tie, kas paši lika pār sevi nākt lāstam, bet viņš pats neko nav darījis, lai viņus šai lietā aizkavētu.
14 Un tādēļ Es, pie Sevis zvērēdams, esmu nolēmis par Ēļa namu, ka Ēļa nama noziegumu nevar nemūžam salīdzināt nedz ar kaujamiem, nedz ar ēdamiem upuriem.”
15 Un Samuēls iekrita miegā līdz pat rītam; tad viņš atvēra Tā Kunga nama divkāršās durvis, un viņš bijās šo parādību atstāstīt Ēlim.
16 Tad Ēlis aicināja Samuēlu un sacīja: “Samuēl, mans dēls!” Un tas atsaucās: “Še es esmu!”
17 Un viņš sacīja: “Kas tā ir par vēsti, ko Viņš tev ir paziņojis? Neslēp to manā priekšā! Lai Dievs tev dara tā un vēl vairāk, ja tu kaut vienu vienīgu vārdu no visas tās vēsts no manis slēptu, ko Viņš ir tev darījis zināmu.”
18 Tad Samuēls izstāstīja viņam visus dzirdētos vārdus un neko nenoklusēja viņa priekšā. Un Ēlis sacīja: “Viņš ir Tas Kungs, lai Viņš dara, ko Viņš pats redz labu esam.”
19 Un Samuēls pieauga, un Tas Kungs bija ar viņu, un Tas Kungs neatstāja neko nepiepildītu no tā, ko Viņš bija pasludinājis.
20 Un viss Israēls, no Danas līdz Bēršebai, atzina, ka Samuēls ir Tā Kunga uzticīgais pravietis.
21 Un Tas Kungs arī vēl turpmāk atklājās Šīlo pilsētā, jo Tas Kungs tur atklājās Samuēlam caur Savu vārdu.

1. Samuēla grāmata 4. nodaļa

1 Un Samuēls pasludināja šo Dieva atklāsmi visam Israēlam. Israēls devās karā pret filistiešiem un apmetās savās teltīs pie Eben-Ezeras, bet filistieši bija savas teltis uzcēluši pie Afekas.
2 Un filistieši nostājās pret Israēlu, un kauja izvērsās jo plaša, un Israēls tika sakauts, un filistieši nogalināja atklātā kaujas laukā ap četri tūkstoši vīru.
3 Kad Israēla karaspēks atgriezās nometnē, tad Israēla vecaji sacīja: “Kādēļ Tas Kungs šodien ir ļāvis filistiešiem mūs sakaut? Ņemsim no Šīlo pie sevis Tā Kunga derības šķirstu, lai tas iet mūsu vidū mums līdzi un lai izglābj mūs no mūsu ienaidnieku rokas.”
4 Un tauta nosūtīja ziņnešus uz Šīlo, un tie atveda no turienes Dieva, Tā Kunga Cebaota, kas mīt ķerubu tronī, derības šķirstu; un tur, pie šī Dieva derības šķirsta, bija klāt arī abi Ēļa dēli – Hofnus un Pinehass.
5 Un notika, ka tanī brīdī, kad Tā Kunga derības šķirsts tuvojās nometnei, viss Israēls sacēla tik lielu gaviļu troksni, ka pat zeme drebēja.
6 Un, kad filistieši sadzirdēja šo gavilēšanu, tad tie sprieda: “Ko gan šī lielā gavilēšana ebreju nometnē nozīmē?” Kad tie uzzināja, ka Tā Kunga derības šķirsts ir ienests nometnē,
7 tad filistieši nobijās, jo tie sacīja: “Dievs ir pie viņiem nonācis nometnē.” Un tie sacīja: “Bēdas mums, jo nekas tāds nekad nav atgadījies nedz vakar, nedz aizvakar!
8 Mums draud bēdas un briesmas! Kas mūs izglābs no viņu vareno dievu rokas? Šie ir tie dievi, kas situši ēģiptiešus tuksnesī ar visādām sērgām!
9 Esiet stipri un turieties kā vīri, jūs, filistieši, lai jums nebūtu jākļūst par vergiem ebrejiem, tāpat kā tie ir jums vergojuši; jā, turieties kā vīri, dodamies kaujā!”
10 Un filistieši devās kaujā un sakāva Israēlu, tā ka tie bēga katrs uz savu telti; un šī sakāve bija ļoti smaga, jo Israēlam krita trīsdesmit tūkstoši kājnieku.
11 Un Dieva šķirsts tika atņemts, bet abi Ēļa dēli, Hofnus un Pinehass, nomira.
12 Tad no kaujas lauka aizbēga kāds benjamīnietis, un viņš nonāca tanī pašā dienā Šīlo, drēbes viņam bija saplēstas, un uz viņa galvas bija zeme.
13 Kad viņš tur nonāca, tad redzi, Ēlis bija apsēdies uz krēsla ceļa malā, vērodams apkārtni, jo viņa sirds bija ļoti nemierīga Dieva šķirsta dēļ. Kad nu tas vīrs nāca, lai pilsētā šo ziņu pastāstītu, tad visa pilsēta vaimanāja.
14 Un, kad Ēlis šīs skaļās vaimanas dzirdēja, tad viņš sacīja: “Ko nozīmē šī briesmīgā kliegšana?” Tad tas vīrs steigdamies ienāca un pateica to Ēlim.
15 Bet Ēlis bija deviņdesmit astoņus gadus vecs, viņa acis jau bija kļuvušas tumšas, un viņš nevarēja vairs redzēt.
16 Un, kad tas vīrs sacīja Ēlim: “Es nāku no kaujas lauka, un es esmu šodien pat atbēdzis no kaujas lauka,” – tad Ēlis jautāja: “Kā tad tur iet, mans dēls?”
17 Tad vēstnesis atbildēja un sacīja: “Israēls ir bēdzis filistiešu priekšā, un mūsu karaspēks ir piedzīvojis smagu sakāvi; arī abi tavi dēli, Hofnus un Pinehass, ir miruši, un ienaidnieki ir paņēmuši Dieva šķirstu.”
18 Un notika, tiklīdz tas pieminēja Dieva šķirstu, tā Ēlis krita atmuguriski no sava krēsla pie vārtiem virzienā uz ceļa pusi un lauza savu sprandu un nomira, jo viņš bija vecs vīrs un smags. Viņš bija Israēlā spriedis tiesu četrdesmit gadus.
19 Bet viņa vedeklas, Pinehasa sievas, dzemdību laiks bija tuvu. Kad tā dzirdēja vēsti, ka Dieva šķirsts ticis atņemts, ka tās vīratēvs miris un arī viņas pašas vīrs pagalam, tad viņa saļodzījās un dzemdēja, jo tai it pēkšņi bija uznākušas sāpes.
20 Un tanī brīdī, kad arī viņa mira, tad tās sievas, kas pie viņas stāvēja klāt, sacīja: “Nebīsties, jo tu dēlu esi dzemdējusi.” Bet viņa vairs neatbildēja un neņēma to pie sirds.
21 Tomēr tā vēl nosauca to puisēnu vārdā Ihabods, ar ko tā gribēja teikt: godība ir atņemta nost no Israēla, – tādēļ ka atņemts bija Dieva šķirsts un tādēļ ka bija miris viņas vīratēvs, kā arī viņas vīrs.
22 Un viņa sacīja: “Godība ir atņemta Israēlam, tādēļ ka ticis atņemts Dieva šķirsts, mans vīratēvs un mans vīrs!”

1. Samuēla grāmata 5. nodaļa

1 Un filistieši paņēma Dieva šķirstu un aizveda to no Eben-Ezeras uz Ašdodu.
2 Tur filistieši paņēma Dieva šķirstu, ienesa to Dagona svētnīcā un novietoja blakus Dagonam.
3 Un, kad nākamajā rītā ašdodieši agri piecēlās, tad redzi, Dagons bija nokritis ar savu seju uz zemi šķirsta priekšā. Un tie ņēma Dagonu un to atkal uzcēla savā vietā.
4 Bet, kad tie nākamajā rītā atkal agri uzcēlās, tad redzi, Dagons atkal bija nogāzies ar savu seju uz zemi Tā Kunga šķirsta priekšā, bet Dagona galva un viņa roku delnas nolūzušas gulēja pie sliekšņa; vienīgi Dagona rumpis bija palicis uz tā.
5 Tādēļ Dagona priesteri un ikviens, kas ieiet Dagona svētnīcā, nemin uz Dagona sliekšņa Ašdodā līdz pat šai dienai.
6 Bet Tā Kunga roka kļuva jo smaga pār ašdodiešiem, un Viņš tos piemeklēja ar augoņiem gan Ašdodā, gan tās robežās.
7 Kad Ašdodas vīri saprata savu postu, tad viņi sacīja: “Lai Israēla Dieva šķirsts pie mums nepaliek, jo Viņa roka ir smagi piemeklējusi mūs un mūsu dievu Dagonu.”
8 Tāpēc tie izsūtīja ziņu un sapulcināja kopā visus filistiešu lielkungus un sacīja: “Ko lai mēs darām ar Israēla Dieva šķirstu?” Un tie nosprieda: “Lai Gātas pilsētai tiek nodots Israēla Dieva šķirsts.” Un tā viņi aizgādāja uz turieni Israēla Dieva šķirstu.
9 Bet, kad viņi to bija turp nogādājuši, tad Tā Kunga roka izraisīja šai pilsētā ļoti lielu satraukumu un izbailes, jo Viņš sita visus tās pilsētas ļaudis, gan mazus, gan lielus, ar augoņiem, tā ka tie lauzās viņu miesās uz āru.
10 Un tad viņi nosūtīja Dieva šķirstu uz Ekronu. Un notika, tiklīdz Dieva šķirsts nonāca Ekronā, tad pilsētas iedzīvotāji brēca un sacīja: “Vai jūs esat atnesuši Israēla Dieva šķirstu pie mums, lai mūs un visu mūsu tautu nomaitātu?”
11 Un tie izsūtīja ziņu un sapulcināja visus filistiešu lielkungus un sacīja: “Sūtiet projām Israēla Dieva šķirstu, lai tas nonāk atpakaļ savā vietā un lai tas nenokauj mūs un mūsu tautu!” Patiesi, nāves bailes bija ļoti lielas ikvienā pilsētā, kuru Dievs bija smagi skāris ar Savu roku.
12 Arī tie ļaudis, kuri nenomira, tika smagi šausti ar augoņiem, un no pilsētas pret debesīm cēlās žēlabas.