2. Laiku grāmata 18.nodaļa
1 Un Jošafātam bija daudz bagātības un goda, viņš saradojās ar Ahabu.
2 Un pēc kādiem gadiem viņš nogāja pie Ahaba uz Samariju. Un Ahabs viņam un tiem ļaudīm, kas viņam bija līdzi, nokāva daudz sīklopu un vēršu un vilināja viņu doties augšup un piedalīties kara gājienā pret Ramotu Gileādā.
3 Un Ahabs, Israēla ķēniņš, sacīja Jošafātam, Jūdas ķēniņam: “Vai tu gribi ar mani doties pret Ramotu Gileādā?” Un viņš tam atbildēja: “Es esmu tāds pats, kāds tu esi, un, kāda tava tauta, tāda ir mana tauta: būsim tad arī abi vienoti karā!”
4 Vēl Jošafāts sacīja Israēla ķēniņam: “Bet vispirms vaicā, kāds ir Tā Kunga vārds šajā lietā!”
5 Tad Israēla ķēniņš sapulcināja praviešus, četri simti vīru, un viņiem sacīja: “Vai mums būs doties uzbrukumā pret Ramotu Gileādā, jeb vai man nebūs iet?” Un viņi atbildēja: “Ej, jo Dievs viņus nodos ķēniņa rokā!”
6 Bet tad Jošafāts jautāja: “Vai šeit nav vēl kāds no Tā Kunga praviešiem, kam mēs varētu pavaicāt pēc padoma?”
7 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafātam: “Tur ir vēl viens vīrs, caur kuru mēs varētu vaicāt To Kungu, bet es viņu ienīstu, jo viņš man nekad nesludina labas lietas, bet ļaunas vien; tas ir Miha, Jimlas dēls.” Bet Jošafāts sacīja: “Tā neklājas runāt ķēniņam!”
8 Tad Israēla ķēniņš pasauca kādu galminieku un sacīja: “Steidzies un atved Mihu, Jimlas dēlu!”
9 Un Israēla ķēniņš un Jošafāts, Jūdas ķēniņš, ikviens bija atsēdušies savā tronī un apvilkuši goda tērpu, un viņi sēdēja laukumā pie Samarijas vārtiem, bet visi pravieši pravietoja viņu priekšā.
10 Bet Cedekija, Kenaānas dēls, sev bija darinājis dzelzs ragus un teica: “Tā saka Tas Kungs: ar šiem tev būs Aramu badīt, kamēr tu būsi viņus izdeldējis!”
11 Un visi šie pravieši sludināja, sacīdami: “Celies un dodies uzbrukumā pret Ramotu Gileādā, tev būs laba laime, jo Tas Kungs to nodos ķēniņa rokā!”
12 Bet tas vēstnesis, kas bija gājis aicināt Mihu, viņam stāstīja, sacīdams: “Redzi, pravieši sludina vienā mutē labu ķēniņam, un es lūdzu, lai tavi vārdi būtu līdzīgi, un sludini arī tu labu!”
13 Bet Miha atbildēja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo! Tikai to, ko mans Dievs man sacīs, es runāšu!”
14 Un, kad viņš nonāca ķēniņa priekšā, tad ķēniņš viņam jautāja: “Miha, vai mums būs doties karā pret Ramotu Gileādā, jeb vai man nebūs iet?” Un viņš atbildēja: “Celieties, jums veiksies, jo viņi tiks nodoti jūsu rokā!”
15 Bet ķēniņš viņam piedraudēja: “Cikkārt man nāksies tevi nozvērināt, lai tu man nesludinātu neko citu kā vienīgi patiesību Tā Kunga Vārdā?”
16 Tad Miha sacīja: “Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis, kurām nav gana. Un Tas Kungs sacīja: šiem nav sava kunga, tāpēc lai ikviens atgriežas ar mieru savā namā.”
17 Tad Israēla ķēniņš sacīja Jošafātam: “Vai es tev neteicu, ka viņš man nekad nevēstī neko labu, bet vienīgi ļaunu vien?”
18 Bet Miha vēl turpināja: “Tādēļ uzklausiet Tā Kunga vārdu! Es redzēju debess Kungu sēžam Savā tronī, un visi debess pulki bija nostājušies pie Viņa labās un pie Viņa kreisās rokas.
19 Un Tas Kungs sacīja: kas pierunās Ahabu, Israēla ķēniņu, lai viņš ceļas un dodas un krīt pie Ramotas Gileādā? Un viens runāja šā, un cits teica tā, un vēl kāds teica ko citu.
20 Un tad iznāca kāds gars un nostājās Tā Kunga priekšā, un sacīja: es viņu pierunāšu! Bet Tas Kungs viņam jautāja: bet kādā veidā?
21 Tad viņš atbildēja: es iziešu un būšu melu gars visu viņa praviešu mutē. Tad sacīja Tas Kungs: tu viņu tiešām pierunāsi, un tev tas arī izdosies, ej un dari tā!
22 Un nu, redzi! Tas Kungs ir ielicis melu garu šo tavu praviešu mutē, jo Tas Kungs tev ir paudis ļaunu vēsti.”
23 Tad Cedekija, Kenaānas dēls, piegāja un iesita Miham pa vaigu un sacīja: “Kādā ceļā Tā Kunga Gars ir no manis atstājies, lai runātu ar tavu muti?”
24 Un Miha sacīja: “Lūk, to tu sapratīsi tanī dienā, kad tu skraidīsi no vienas istabas otrā, lai paslēptos!”
25 Un Israēla ķēniņš sacīja: “Ņemiet Mihu un vediet viņu atpakaļ pie Amona, pilsētas priekšnieka, un pie Joasa, ķēniņa dēla,
26 un sakiet: tā ir pavēlējis ķēniņš: lieciet viņu cietumā un uzturiet viņu pie dzīvības ar bada maizi un bada ūdeni, kamēr es vesels atkal pārnākšu!”
27 Un Miha sacīja: “Ja tu patiešām vesels un neskarts atgrieztos, tad Tas Kungs nav runājis ar manu muti!” Un viņš vēl piebilda: “Uzklausait jel to, jūs, visas tautas!”
28 Tā Israēla ķēniņš un Jošafāts, Jūdas ķēniņš, cēlās un devās uzbrukumā pret Ramotu Gileādā.
29 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafātam: “Es iešu pārģērbies kaujā, bet tu tērpies savās parastajās drēbēs.” Un tā Israēla ķēniņš pārģērbās, un tie devās kaujā.
30 Bet Aramas ķēniņš bija saviem kara ratu virsniekiem devis rīkojumu un teicis: “Necīnieties nedz ar mazu, nedz ar lielu, bet vienīgi pret Israēla ķēniņu!”
31 Un notika, kad ratu virsnieki ieraudzīja Jošafātu, tad viņi domāja: patiesi, tas ir Israēla ķēniņš! Un viņi to aplenca un lauzās uz viņu. Bet tad Jošafāts sauca palīgā, un Tas Kungs viņam palīdzēja – Dievs tos aizvilināja projām no viņa.
32 Un, kad ratu virsnieki tiešām ieraudzīja, ka viņš nebija Israēla ķēniņš, tad tie nogriezās un viņam vairs nesekoja.
33 Bet kāds karavīrs uzvilka loku un nejauši trāpīja Israēla ķēniņam starp bruņu važiņām. Tad ķēniņš sacīja savam ratu vadītājam: “Griezies apkārt un izved mani no kaujas lauka, jo es esmu ievainots!”
34 Bet kauja tanī dienā pieauga sīvumā, un Israēla ķēniņš noturējās savos ratos pret Aramu līdz pat vakaram; viņš nomira tai stundā, kad norietēja saule.
2. Laiku grāmata 19.nodaļa
1 Bet Jūdas ķēniņš Jošafāts atgriezās vesels savā namā Jeruzālemē.
2 Un redzētājs Jehus, Hananija dēls, iznāca viņam pretī un sacīja Jošafātam, Jūdas ķēniņam: “Vai tev vajadzēja palīdzēt tam bezdievim, un vai tev tiem, kas To Kungu ienīst, jāparāda mīlestība? Tādēļ Tā Kunga dusmas nāks pār tevi.
3 Taču tevī ir vēl atrodami arī labi darbi, jo tu esi iznīdējis no zemes ašēras un esi savā sirdī apņēmies Dievu meklēt.”
4 Pēc tam kad Jošafāts bija kādu laiku Jeruzālemē nodzīvojis, viņš no jauna apstaigāja savu tautu no Bēršebas līdz Efraima kalniem un atgrieza to atkal pie Tā Kunga, viņu tēvu Dieva.
5 Un viņš zemē iecēla soģus visās stiprajās Jūdas pilsētās, ikkatrai pilsētai savu.
6 Un viņš piekodināja soģiem: “Pieraugiet, ko jūs darāt! Jūs taču nespriežat taisnību cilvēkiem, bet Tam Kungam, un Viņš ir ar jums, kad jūs spriežat tiesu.
7 Tad nu lai Tā Kunga bijāšana ir dzīva jūsos! Turiet svētu to un dariet savu darbu, jo pie Tā Kunga, mūsu Dieva, nav nekādas netaisnības, nedz Viņš uzlūko kāda cilvēka vaigu, nedz arī saņem kādas dāvanas.”
8 Arī Jeruzālemē Jošafāts iecēla kādus no levītiem un priesteriem un no Israēla tēvu namu galvenajiem nest Tā Kunga tiesu un izšķirt strīdus lietas. Tiem bija arī jādzīvo Jeruzālemē.
9 Un viņš tiem pavēlēja, sacīdams: “Tā jums jārīkojas Tā Kunga bijībā un patiesībā un ar skaidru sirdi!
10 Un ikvienā strīdus lietā, kas pie jums nonāk, jūsu pašu brāļu starpā, kas dzīvo jūsu pašu pilsētās, – starp asinīm un asinīm un starp bauslību un pavēli, likumiem un tiesām, brīdiniet tos, lai viņi nenoziedzas Tā Kunga priekšā un lai dusmība nenāk pār jums un pār jūsu brāļiem; dariet tā – un jūs negrēkosit.
11 Un redzi, virspriesteris Amarja lai ir tas augstākais pār jums ikvienā Tā Kunga lietā, bet Zebadja, Ismaēla dēls, Jūdas nama vadonis, lai ir katrā ķēniņa lietā, bet jums par uzraugiem lai ir levīti. Ņemieties drošu prātu un dariet darbu! Un Tas Kungs būs ar to, kas ir labs!”