2. Laiku grāmata 35.nodaļa
1 Un Josija rīkoja Tam Kungam Pashā svētkus Jeruzālemē, un viņi nokāva Pashā jēru pirmā mēneša četrpadsmitajā dienā.
2 Un viņš iecēla priesterus viņu amatos, un viņš iedrošināja viņus kalpot Tā Kunga namā.
3 Un viņš noteica tiem levītiem, kas mācīja visu Israēlu un kas bija svētījušies Tam Kungam: “Nolieciet svēto šķirstu tanī namā, ko Salamans, Dāvida dēls, Israēla ķēniņš, ir uzcēlis; tas jums vairs nav jānes uz jūsu kamiešiem! Tad nu tagad kalpojiet Tam Kungam, savam Dievam, un Viņa tautai, Israēlam,
4 un sataisieties pēc saviem tēvu namiem un pēc saviem iedalījumiem, kā to rakstos ir noteicis Israēla ķēniņš Dāvids un kā to rakstos ir noteicis arī viņa dēls Salamans.
5 Un stāviet svētajā vietā, pēc saviem tēvu namiem, par saviem brāļiem, tiem ļaužu bērniem, un pēc levītu tēvu nama iedalījumiem.
6 Tad nokaujiet Pashā jēru un svētījiet paši sevi, un sagatavojiet to saviem brāļiem, bet viss lai tiktu tā darīts, kā tas ar Tā Kunga vārdu caur Mozu ir noteikts!”
7 Un Josija labprātīgi novēlēja tiem ļaudīm sīklopus, kā avis, tā kazlēnus Pashā upuriem, – visiem tiem, kas tur atradās, skaitā trīsdesmit tūkstošus, turklāt vēl trīs tūkstošus vēršu; tas viss bija no ķēniņa īpašumiem.
8 Arī viņa vadoņi deva labprātīgus upurus kā tautai, tā arī priesteriem un levītiem; Hilkija un Zaharja, un Jehiēls, Dieva nama pārvaldnieki, nodeva priesteriem uz Pashā svētkiem divus tūkstošus seši simti sīklopu un trīs simti vēršu.
9 Un Hananja, Šemaja un Netaneēls, kā arī viņu brāļi Hašabja, Jeihēls un Jozabāds, būdami levītu priekšnieki, labprātīgi nodeva levītiem uz Pashā svētkiem pieci tūkstoši sīklopu un pieci simti vēršu.
10 Un pēc šīs sagatavošanās kalpošanai priesteri nostājās savos paaugstinājumos, bet levīti pēc saviem iedalījumiem, kā to noteica ķēniņa pavēle.
11 Tad viņi kāva Pashā jēru, un priesteri, no viņu rokām saņemdami, slacīja asinis, bet levīti nodīrāja lopiem ādas.
12 Un viņi ņēma dedzināmos upurus, tos gabalus, kurus vajadzēja sadedzināt, un nolika sāņus, lai tos dotu tiem ļaudīm, pēc tēvu nama iedalījuma, lai tie tos nestu par upuri Tam Kungam, kā tas ir rakstīts Mozus grāmatā; tāpat viņi arī darīja ar vēršiem.
13 Un tad viņi apcepa Pashā jēru ugunī, kā bija pavēlēts, bet svētītos gabalus tie sutināja podos, katlos un pannās, un tad steigšus pienesa visiem ļaudīm.
14 Un pēc tam viņi sagatavoja paši sev un priesteriem, jo priesteri, Ārona pēcnācēji, bija aizņemti līdz pašai naktij, upurējot dedzināmos upurus un taukus, tāpēc levīti sataisīja ēdienu sev un priesteriem, Ārona dēliem.
15 Un arī dziedātāji, kas bija Asafa pēcnācēji, stāvēja savās vietās, kā to Dāvids bija pavēlējis un kā pats Asafs un arī Heimans, un ķēniņa redzētājs Jedutuns bija noteikuši. Tāpat arī vārtu sargi stāvēja pie ikkatriem vārtiem, un tiem nevajadzēja atstāties no sava darba, jo viņu brāļi, levīti, sagatavoja arī viņiem.
16 Tā visa kalpošana Tam Kungam tanī dienā tika izpildīta, Pashā svētki tika noturēti, dedzināmie upuri tika upurēti uz Tā Kunga altāra, kā ķēniņš Josija bija pavēlējis.
17 Un tā tie Israēla bērni, kuri tur atradās tai laikā, turēja Pashā svētkus un septiņas dienas Neraudzētās maizes svētkus.
18 Un tādi Pashā svētki Israēlā nebija svinēti kopš pravieša Samuēla laikiem, un neviens no Israēla ķēniņiem nebija turējis tādus Pashā svētkus, kādus svinēja Josija ar priesteriem un levītiem un arī ar visu Jūdu un Israēlu, kas bija ieradušies, un ar Jeruzālemes iedzīvotājiem.
19 Šie Pashā svētki tika svinēti Josijas astoņpadsmitajā valdīšanas gadā.
20 Kad pēc visa tā Josija bija to namu atjaunojis, tad Ēģiptes ķēniņš Neho nāca augšā, lai pie Karhemišas, tuvu Eifratas upei, uzsāktu karu. Un Josija izgāja viņam pretī.
21 Bet viņš sūtīja vēstnešus pie tā un lika viņam sacīt: “Kas man ar tevi, tu Jūdas ķēniņ? Es neesmu šodien nācis karot pret tevi, bet pret kādu namu, kas ar mani karo, un Dievs ir sacījis, lai es pasteidzos! Nepretojies Dievam, kas ir ar mani, ka Viņš tevi neiznīcina!”
22 Bet Josija tomēr nebija pierunājams atkāpties un nolēma cīnīties, neklausot Neho brīdinājumam, kaut tas arī nāca no Dieva mutes. Un viņš devās cīņā pret Neho Megidas līdzenumā.
23 Te strēlnieki šāva ar bultām uz ķēniņu Josiju, līdz ķēniņš sacīja saviem kalpiem: “Vediet mani projām, jo es esmu smagi ievainots!”
24 Tad viņa kalpi to nocēla no kara ratiem un nonesa viņu un nosēdināja otros ratos, kas tur bija pie viņa, un noveda viņu soļiem uz Jeruzālemi. Un tur viņš nomira un tika apglabāts savu tēvu kapos. Un viss Jūda un Jeruzāleme sēroja par Josiju.
25 Un Jeremija apraudāja Josiju raudu dziesmā, un visi dziesmu teicēji un visas dziesmu teicējas piemin Josiju savās raudu dziesmās līdz pat šai dienai, un viņa pieminēšanu dziesmās padarīja par paradumu Israēlā; redzi, tās ir uzņemtas Raudu dziesmu krājumā.
26 Un, kas vēl ir stāstāms par Josiju, par viņa žēlsirdības darbiem pēc Tā Kunga bauslības,
27 arī viņa pirmie un pēdējie darbi, redzi, tie ir aprakstīti Israēla un Jūdas ķēniņu grāmatā.
2. Laiku grāmata 36.nodaļa
1 Un tās zemes ļaudis izraudzīja Joahazu, Josijas dēlu, un cēla viņu par ķēniņu viņa tēva vietā Jeruzālemē.
2 Joahazam, kad viņš kļuva ķēniņš, bija divdesmit trīs gadi, un viņš valdīja Jeruzālemē trīs mēnešus.
3 Bet Ēģiptes ķēniņš viņu atcēla no varas Jeruzālemē un uzlika zemei nodevas – simts talentu sudraba un vienu talentu zelta.
4 Un Ēģiptes ķēniņš iecēla viņa brāli Ēljakīmu par ķēniņu Jūdā un Jeruzālemē un mainīja viņa vārdu par Jojakimu, bet viņa brāli Joahazu Neho paņēma un aizveda uz Ēģipti.
5 Jojakims, kad viņš kļuva ķēniņš, bija divdesmit piecus gadus vecs, un viņš valdīja Jeruzālemē vienpadsmit gadus, un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga, viņa Dieva, acīs.
6 Un Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars devās pret viņu uzbrukumā, un viņš to lika saistīt ar divām vara važām un novest uz Bābeli.
7 Un Nebukadnēcars aizveda arī dažus no Tā Kunga nama traukiem uz Bābeli un tos novietoja sava dieva svētnīcā Bābelē.
8 Bet, kas vēl stāstāms par Jojakimu un viņa negantībām, un to, kas ļauns bija pie viņa atrodams, tas viss ir aprakstīts Israēla un Jūdas ķēniņu grāmatā. Un viņa dēls Jojahīns kļuva ķēniņš viņa vietā.
9 Un Jojahīnam, kļūstot par ķēniņu, bija astoņpadsmit gadu, un viņš valdīja Jeruzālemē trīs mēnešus un desmit dienas. Viņa darbi Tam Kungam nepatika.
10 Un gadu mijā ķēniņš Nebukadnēcars atsūtīja savus ļaudis un lika viņu kopā ar Tā Kunga nama dārgiem traukiem aizvest uz Bābeli, un iecēla viņa brāli Cedekiju par ķēniņu Jūdā un Jeruzālemē.
11 Cedekija, kļūdams par ķēniņu, bija divdesmit vienu gadu vecs, un viņš valdīja Jeruzālemē vienpadsmit gadus.
12 Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga, viņa Dieva, acīs; viņš nepazemojās pravieša Jeremijas priekšā, kas pravietoja pēc Tā Kunga mutes.
13 Viņš sacēlās arī pret Nebukadnēcaru, kas bija viņam licis zvērēt pie Dieva, un palika stūrgalvīgs, apcietināja savu sirdi un neatgriezās pie Tā Kunga, Israēla Dieva.
14 Tāpat arī visi augstākie no priesteriem un arī tauta vairoja savus grēkus, darīdami pēc citu tautu negantībām, un tā padarīja nešķīstu Tā Kunga namu, ko Viņš bija svētu darījis Jeruzālemē.
15 Gan Tas Kungs, viņu tēvu Dievs, sūtīja nepārtraukti pie viņiem Savus vēstnešus, lai viņus brīdinātu, jo Viņam bija žēl Savas tautas un Savas svētās mājvietas,
16 bet viņi apsmēja Dieva sūtītos vēstnešus un nicināja Viņa vēstījumus, un zobojās par Viņa praviešiem, līdz Tā Kunga bardzība cēlās pret Viņa tautu tik augstu, ka neko vairs nevarēja labot.
17 Tad Viņš lika pret viņiem doties uzbrukumā kaldeju ķēniņam, un tas ar zobenu nogalināja viņu jaunekļus viņu svētajā namā, un viņš neapžēlojās nedz par jaunekļiem, nedz jaunavām, nedz par veciem, nedz sirmgalvjiem; visus tos Dievs nodeva viņa rokā.
18 Un visus Dieva nama traukus, lielus un mazus, un Tā Kunga nama dārgumus, kā arī paša ķēniņa un viņa lielkungu dārgumus – visu viņš aizveda uz Bābeli.
19 Un tie nodedzināja Dieva namu un sagrāva Jeruzālemes mūrus, kā arī visus tās pils nocietinājumus viņi sadedzināja ugunī, tā ka viss tās dārgums un skaistums aizgāja bojā.
20 Un viņš aizveda gūstā uz Bābeli visus, kas bija paglābušies no zobena; tur tie kļuva viņam un viņa dēliem par vergiem, līdz kamēr iesākās persiešu ķēniņa valsts vara,
21 lai piepildītos Tā Kunga vārds, kas bija teikts ar Jeremijas muti: “Līdz kamēr šī zeme būs izdzīvojusi līdz galam savus sabata gadus!” Visā tanī laikā, cik ilgi tā bija izpostīta, tā gulēja mierā, kamēr piepildījās septiņdesmit gadi.
22 Bet, lai piepildītos Tā Kunga vārds, kas bija vēstīts ar Jeremijas muti, tad Persijas ķēniņa Kīra pirmajā gadā Tas Kungs pamudināja persiešu ķēniņa Kīra garu, ka viņš ar vēstījumu izziņoja pa visu savu ķēniņa valsti, pat ar rakstu, pavēstīdams:
23 “Tā saka Persijas ķēniņš Kīrs: Tas Kungs, debesu Dievs, ir nodevis man visas pasaules ķēniņu valstis, un Viņš ir devis rīkojumu uzcelt Viņam Jeruzālemē, kas atrodas Jūdā, svētnīcu. Kas vien jūsu vidū ir cēlies no Viņa tautas, ar to lai ir Tas Kungs, viņa Dievs, un tas lai dodas kalnup!”