← Atpakaļ uz lasīšanas plānu

2.Mozus grāmata 32.nodaļa

1 Kad tauta redzēja, ka Mozus kavējas nokāpt no kalna, tā sapulcējās pie Ārona un sacīja: “Celies un darini mums kādu dievu, kas būtu mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas ar šo Mozu, šo vīru, kas izveda mūs no Ēģiptes zemes, ir noticis.”
2 Tad Ārons tiem atbildēja: “Noplēsiet zelta auskarus, kas ir jūsu sievu, jūsu dēlu un jūsu meitu ausīs, un atnesiet tos man.”
3 Tad visa tauta noplēsa zelta auskarus, kas bija to ausīs, un atnesa tos Āronam.
4 Un viņš tos paņēma no viņu rokām, zīmēja metu ar zīmuli un no tiem izlēja teļa tēlu; tad tie teica: “Šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes.”
5 Kad Ārons to redzēja, viņš uzcēla tā priekšā altāri un lika izsaukt: “Rīt ir svētki Tam Kungam!”
6 Un tie cēlās agri no rīta un upurēja dedzināmos upurus un pienesa pateicības upurus, un tad tauta apsēdās ēst un dzert un cēlās līksmoties.
7 Tad Tas Kungs runāja uz Mozu: “Ej, nokāp zemē! Tava tauta, kuru tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, dara lielu grēku.
8 Tie ātri novirzījušies no tā ceļa, ko Es tiem pavēlēju; tie ir darinājuši sev lietu teļa tēlu un ir to pielūguši, un tam upurējuši un sacījuši: šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi ir izvedis no Ēģiptes zemes.”
9 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Es esmu vērojis šos ļaudis, un redzi, tie ir spītīgi ļaudis.
10 Un nu laid Mani, ka Manas dusmas iedegtos pret tiem un ka Es izdeldēju tos; bet tevi Es darīšu par lielu tautu.”
11 Tad Mozus par viņiem aizlūdza Tā Kunga, sava Dieva, priekšā, un sacīja: “Ak, Kungs! Kāpēc Tavas dusmas iedegušās pret Tavu tautu, kuru Tu esi izvedis no Ēģiptes zemes ar lielu spēku un stipru roku?
12 Vai ēģiptieši lai saka: Viņš tos ir ievedis postā, lai tos nogalinātu kalnos un lai tos izdeldētu no zemes virsus? Remdini Savu dusmu karstumu un apžēlojies par Savu tautu, ka Tu to neizposti.
13 Piemini Ābrahāmu, Īzāku un Israēlu, Savus kalpus, kuriem Tu, zvērēdams pie Sevis, esi solījis un sacījis: Es vairošu jūsu pēcnācējus kā debesu zvaigznes; un visu šo zemi, par ko esmu runājis, Es došu jūsu pēcnācējiem par mūžīgu mantojumu.”
14 Tad Tam Kungam kļuva žēl tā ļaunuma, ko Viņš Savai tautai bija gribējis darīt.
15 Un Mozus griezās atpakaļ un nokāpa no kalna, un abas liecības plāksnes bija viņa rokā; plāksnes bija abās pusēs aprakstītas; no vienas un no otras puses tās bija aprakstītas.
16 Tās bija Dieva darbs, un raksts bija Dieva raksts, iegrebts šinīs plāksnēs.
17 Kad Jozua izdzirdēja tautas trokšņošanu, kā tie deva vaļu priekam, tad viņš sacīja Mozum: “Nometnē ir kara troksnis.”
18 Bet viņš sacīja: “Tā nav uzvarētāja balss, un tās arī nav uzvarēto klaigas, bet es dzirdu dziedāšanu.”
19 Un notika, kad viņš tuvojās nometnei, viņš ieraudzīja teļu un dejošanu; tad Mozus iekaisa dusmās, izmeta plāksnes no savām rokām un sasita tās kalna pakājē.
20 Un viņš ņēma teļu, kuru tie bija taisījuši, sadedzināja to ugunī un sagrūda to smalkos putekļos, un izkaisīja tos pa ūdens virsu, un deva to dzert Israēla bērniem.
21 Un Mozus sacīja Āronam: “Ko šī tauta tev ir darījusi, ka tu esi ļāvis nākt tik lielam grēkam pār viņiem?”
22 Un Ārons sacīja: “Lai mana kunga dusmas neiedegas, jo tu pazīsti šo tautu, ka tā ir ļauna.
23 Tie man sacīja: taisi mums dievu, kas ietu mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas ar šo Mozu, šo vīru, kas izveda mūs no Ēģiptes zemes, ir noticis.
24 Tad es sacīju: kam ir zelta lietas, tas lai tās noplēš. Un tie man tās deva, un es tās iemetu ugunī; un tā tapa šis teļš.”
25 Kad Mozus redzēja, ka tauta bija izlaidīga, jo Ārons tiem bija devis vaļu, pretiniekiem par izsmieklu,
26 tad Mozus nostājās nometnes vārtos un sacīja: “Ikviens, kas grib piederēt Tam Kungam, lai nāk pie manis!” Tad pie viņa sapulcējās visi Levija dēli.
27 Un viņš tiem sacīja: “Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: apjozieties ikviens ar savu zobenu, pārstaigājiet nometni, iedami no vieniem vārtiem uz otriem, un nokaujiet ikviens savu brāli, savu draugu un savu tuvāku.”
28 Un Levija dēli darīja, kā Mozus bija tiem pavēlējis, un tanī dienā krita ap trīs tūkstoši vīru.
29 Tad Mozus sacīja: “Šodien jūs esat kļuvuši kalpotāji Tam Kungam, jo ikviens ir bijis pret savu dēlu un pret savu brāli, ka jūs šodien varētu saņemt svētību.”
30 Otrā rītā Mozus teica tautai: “Jūs esat lielu grēku darījuši; tagad es kāpšu augšup pie Tā Kunga, varbūt es varēšu izlūgties jums piedošanu.”
31 Un Mozus griezās atpakaļ pie Tā Kunga un sacīja: “Ak, šī tauta ir darījusi lielu grēku, tā sev taisījusi dievu no zelta.
32 Bet nu piedod viņiem viņu grēkus; un ja ne, tad izdzēs mani no Savas grāmatas, ko Tu esi rakstījis.”
33 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Ikkatru, kas pret Mani ir apgrēkojies, Es izdzēsīšu no Savas grāmatas.
34 Tad nu ej, vadi tautu uz turieni, kur Es tev esmu licis. Redzi, Mans eņģelis ies tavā priekšā, bet, kad nāks Mana piemeklēšanas diena, Es piemeklēšu viņu grēkus.”
35 Un Tas Kungs sita tautu, tāpēc ka tie bija teļu taisījuši, ko Ārons bija darinājis.

2.Mozus grāmata 33.nodaļa

1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu: “Ej, celies no šejienes, tu un tauta, kuru tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, un dodies uz zemi, ko Es esmu ar zvērestu apsolījis Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, sacīdams: Es to došu taviem pēcnācējiem.
2 Un Es Savu eņģeli sūtīšu tev pa priekšu un izdzīšu kānaāniešus, amoriešus, hetiešus, ferisiešus, hīviešus un jebusiešus.
3 Tā ir zeme, kurā piens un medus tek; bet Es pats neiešu jums līdzi, jo jūs esat spītīgi ļaudis, ka Es ceļā jūs neiznīcinu.”
4 Kad tauta dzirdēja šos bargos vārdus, tā sāka sērot, un neviens vairs negribēja valkāt savas rotas.
5 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Saki Israēla bērniem: jūs esat spītīgi ļaudis; ja tikai Es būtu jūsu vidū vienu mirkli, Es jūs varētu iznīcināt. Bet nu nolieciet savas rotas, tad Es izlemšu, ko darīt ar jums.”
6 Un Israēla bērni noņēma savas rotas Horeba kalna priekšā.
7 Tad Mozus ņēma telti un uzcēla to tālu ārpus nometnes un nosauca to par Saiešanas telti. Ikvienam, kas meklēja To Kungu, bija jāiet uz Saiešanas telti ārpus nometnes.
8 Un notika, ik reizes, kad Mozus gāja uz šo telti, ļaudis piecēlās, un ikviens nostājās savas dzīvojamās telts durvīs un noraudzījās pakaļ Mozum, līdz tas iegāja teltī.
9 Un notika, ik reizes, kad Mozus iegāja teltī, nāca mākoņu stabs un apstājās telts durvīs, un Viņš runāja ar Mozu.
10 Un visa tauta redzēja mākoņu stabu stāvam telts durvīs, un visi ļaudis cēlās un ikviens metās pie zemes savas telts durvīs.
11 Un Tas Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu. Un, kad viņš atgriezās nometnē, viņa kalps Jozua, Nūna dēls, vēl jauneklis, palika teltī.
12 Un Mozus sacīja Tam Kungam: “Redzi, Tu man saki: vadi šo tautu augšup! – Bet Tu man nesaki, ko Tu sūtīsi ar mani, kaut gan Tu esi sacījis: Es tevi saucu tavā vārdā, un tu esi labvēlību atradis Manās acīs.
13 Bet tagad, ja es esmu labvēlību atradis Tavās acīs, tad, lūdzams, liec man zināt Tavu ceļu, lai es Tevi zinātu un varētu atrast labvēlību Tavās acīs, un parādi arī, ka šie ļaudis ir Tava tauta.”
14 Un Viņš sacīja: “Es pats iešu ar tevi, un Es došu tev mieru.”
15 Tad Mozus sacīja: “Ja Tu pats neiesi mums līdzi, tad neved mūs prom no šejienes.
16 Jo no kā lai varētu zināt, ka es un Tava tauta esam labvēlību atraduši Tavās acīs? Vai ne no tā, ka Tu mūs vadi, tā ka mēs, es un Tava tauta, atšķiramies no visām citām tautām, kas virs zemes.”
17 Un Tas Kungs sacīja Mozum: “Es darīšu arī šo lietu, ko tu esi pieminējis; jo tu esi atradis labvēlību Manās acīs un Es tevi saucu vārdā.”
18 Tad Mozus sacīja: “Rādi man, lūdzams, Savu godību!”
19 Un Viņš sacīja: “Es likšu visai Savai godībai iet garām tavā priekšā, un Es saukšu tavā priekšā Tā Kunga Vārdu. Jo Es esmu žēlīgs, kam esmu žēlīgs, un, par ko Es apžēlojos, par to Es apžēlojos.”
20 Bet Viņš sacīja: “Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt un palikt dzīvs.”
21 Un Tas Kungs sacīja: “Redzi, še pie Manis ir vieta, kur tu vari nostāties uz klints.
22 Un notiks, kad Mana godība ies tev garām, Es likšu tev stāvēt klints spraugā un segšu pār tevi Savu roku, līdz kamēr būšu pagājis garām.
23 Un, kad Es pacelšu Savu roku, tu Mani redzēsi no muguras, bet Mans vaigs nebūs redzams.”