Augstā dziesma 8:1-7
1 Ak, kaut tu būtu mans brālis, kas būtu zīdis manas mātes krūtis! Būtu es tevi tad kaut kur laukā sastapusi, es tevi skūpstītu no visas sirds, un neviens nedrīkstētu mani par to nicināt.
2 Es tevi ņemtu aiz rokas un vestu tevi manas mātes namā, kur tev mani būtu jāmāca; es tev tur dotu dzert ar garšvielām jauktu vīnu un manu granātābolu raudzēto sulu.
3 Viņa kreisā roka ir zem manas galvas, un viņa labā roka glāsta mani.”
4 “Es no sirds lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, lai jūs priekšlaikus nesatrauktu un neatmodinātu manī mīlestību, nedz arī liktu tai kaut kā citādi rosīties manī, iekāms tas tai pašai patīk!”
5 “Kas ir tā, kas kāpj augšup no tuksneša, atbalstīdamās pret savu draugu?” – “Zem ābeles es pamodināju tevi; tur tevi sāpēs ir gaidījusi piedzimstam tava māte, tur tevi laidusi pasaulē viņa, kas tevi dzemdējusi.
6 Piespied mani kā zīmogu pie savas sirds un ļauj, lai es uzspiežos kā zīmoggredzens uz tavas rokas! Jo mīlestība ir spēcīga kā nāve, un tās karstums ir varens kā elle; tās versme ir ugunīga, un tās liesmas ir kā Dieva liesmas.
7 Lieli ūdeņi nevar apdzēst mīlestību, nedz arī ūdens straumes to apslīcināt un nomākt; un, ja kāds pat visu sava nama pārticību būtu ar mieru atdot par mīlestību, tad tomēr viņš paliktu tikai par apsmieklu!”