Jesajas 14
1 Jo Tas Kungs apžēlosies par Jēkabu un atkal izredzēs Israēlu un to pārvedīs savā zemē. Arī svešinieki viņiem piebiedrosies, un tie pievienosies Jēkaba namam.
2 Un viņi ņems tautas un aizvedīs savās dzīves vietās. Israēla nams tās izmantos Tā Kunga zemē par kalpiem un kalponēm un turēs apcietinājumā tos, kas viņus bija apcietinājuši, un valdīs pār saviem bijušajiem kaklakungiem.
3 Un notiks tanī dienā, kad Tas Kungs tev dos mieru no tavām sāpēm, no ciešanām un no grūtās verdzības, kādā tie tevi turēja,
4 tad tu dziedāsi izsmieklam šādu dziesmu par Bābeles ķēniņu un sacīsi: “Cik rāms tagad palicis kaklakungs, kā spaidi beigušies!
5 Tas Kungs salauzis bezdievju vēzdu un varmāku rīksti,
6 kas tautas dusmās pēra bez mitēšanās, samina tās un nospieda savā bezgalīgajā bardzībā ļaudis nežēlīgā verdzībā.
7 Nu ir miers visā zemē, visi atpūšas, visur skan gaviles!
8 Pat cipreses priecājas par tevi un Libānas ciedru koki saka: kamēr tu esi kritis, neviens nenāk mūs nocirst!
9 Bet mirušo valsts pazemē tevis dēļ ir bezgalīgi satraukta, gaidīdama tevi ierodamies, tā saceļ kājās visus, kas bijuši vadoņi virs zemes, tā liek piecelties no saviem krēsliem visiem tautu ķēniņiem.
10 Tie visi runā un sauc tev pretī: arī tu esi palicis nevarīgs kā mēs visi, tu esi mums līdzīgs!
11 Nogrimusi ellē tava godība un tavu cītaru skaņa! Cirmeņi ir tavs guļamais paklājs un tārpi tava sega!
12 Kā tu esi kritis no debesīm, tu spožā zvaigzne, tu ausekļa dēls! Kā tu esi nogāzts pie zemes, tu, kas tautas locīji!
13 Tu gan domāji savā prātā: es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos!
14 Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visuaugstākais!
15 Bet nu tu esi nogāzts mirušo valstībā, visdziļākā bedrē!
16 Kas tevi redzējuši, tie tevi uzlūkos un domās sevī: vai tad šis ir tas vīrs, kura priekšā trīcēja zeme un drebēja ķēniņu valstis,
17 kas pasauli padarīja par tuksnesi un tās pilsētas izpostīja, kas savus gūstekņus nekad neatlaida mājās?
18 Visi tautu ķēniņi dus mierā ar godu ikviens savā namā,
19 bet tu esi aizmests tālu no savas dusas vietas kā nonievāts zars, kas pārklāts ar nokautiem un zobena nodurtiem, kuri nomesti pie akmeņiem bedrē kā atstāta maita.
20 Tu nebūsi ar viņiem kopā kapā, jo tu izpostīji savu zemi un noslepkavoji savu tautu; ļaundara dzimumu vairs nepieminēs nemūžam.
21 Nododiet nāvei viņu bērnus viņu tēvu grēku dēļ, lai tie no jauna atkal neceļas, neieņem zemi un to nepiepilda ar drupām!”
22 “Es nostāšos pret tiem,” saka Tas Kungs Cebaots, “un izdeldēšu Bābeles vārdu uz bērnu bērniem, saka Tas Kungs,
23 Es to atdošu par īpašumu ežiem un padarīšu par purvu, un Es to noslaucīšu ar iznīcības slotu!” saka Tas Kungs Cebaots.
24 Tas Kungs Cebaots ir zvērējis, sacīdams: “Tiešām, kā Es esmu nodomājis, tā tas notiks, un, kā Es esmu nolēmis, tā tas piepildīsies.
25 Es satriekšu Asuru Savā zemē, Es to samīšu Savos kalnos, lai tie top atsvabināti no viņa jūga un viņa nasta top noņemta no viņu kamiešiem.”
26 Šis lēmums ir pieņemts par visu zemi, tā ir tā roka, kas izstiepta pār visām tautām.
27 Jo, kad Tas Kungs Cebaots ko nolēmis, kas to var grozīt? Un, kad Viņa roka izstiepta, kas to var pavērst citādāk?
28 Ķēniņa Ahasa nāves gadā notika Tā Kunga vārds:
29 “Nepriecājies, visa filistiešu zeme, ka rīkste salauzta, kas tevi sita! Jo no čūskas saknes nāks indīga odze, un tās auglis būs spārnains pūķis.
30 Visnabadzīgākie tad būs pārtikuši un trūkuma cietēji dusēs nodrošināti. Bet tavai saknei Es likšu nomirt badā, un, kas no tevis būs vēl pāri palicis, to aizraus nāvē bads.
31 Kauciet, vārti! Kliedz, pilsēta! Drebi bailēs, visa filistiešu zeme! Jo no ziemeļiem nāk briesmas, un neviens karavīrs no uzbrucēju pulkiem neatšķeļas.”
32 Un kādu atbildi varēs dot citu tautu vēstnešiem? – Ka Tas Kungs stipru uzcēlis Ciānu un ka nelaimīgie no Viņa tautas tur atrod patvērumu.