Jesajas grāmata 24.nodaļa
1 Redzi, Tas Kungs izposta zemi un padara to tukšu; Viņš pārvērš tās seju un izklīdina tās iedzīvotājus.
2 Un, kā klāsies vienkāršam tautas loceklim, tā priesterim, un, kā kalpam, tā viņa kungam; kā kalponei, tā viņas pavēlniecei; kā pircējam, tā pārdevējam; kā aizdevējam, tā aizņēmuma saņēmējam; kā parādniekam, tā parāda devējam.
3 Zeme tiek pavisam izpostīta un paliek tukša no ļaudīm, jo Tas Kungs to ir teicis.
4 Zeme sēro, un viss tajā novīst, zemes vaigs iztvīkst un izkalst; arī zemes augstie ir panīkuši un paguruši.
5 Zeme ir iedzīvotāju negodā likta, jo tie pārkāpuši bauslību, pārgrozījuši likumus un lauzuši kopš mūžīgiem laikiem noslēgto derību.
6 Tādēļ lāsts grauž un māc zemi, un tās iedzīvotājiem jācieš par saviem grēkiem; tādēļ iznīkst zemes iedzīvotāji, tik maz to ir atlicis.
7 Izsīkst vīns, pazudusi augļu sula, novītis vīnakoks, smagi nopūšas visi, kam agrāk bija priecīga sirds.
8 Apklusis jautrais bungu prieks, izbeigušās ļaužu gaviles, neskan vairs priecīgi cītara.
9 Nedzer vairs vīnu ar dziesmām, rūgts kļuvis dzērājiem stiprais dzēriens.
10 Drupās guļ katra iedzīvotāju atstātā pilsēta, nevar ieiet nevienā namā.
11 Ielās ļaudis skumst pēc vīna, pazudis prieks, līksmība aizgājusi no zemes projām.
12 Pilsētā palicis vienīgi posta pilns tukšums, vārti sagrauti drupās.
13 Un tā tas būs arī zemes vidienē, tautu starpā, kā kad nokrata eļļas koku, kā kad pēc vīnogu ražas lasa atliekas.
14 Vieni paceļ savu balsi ar gavilēm par godu Tam Kungam no Rietumu jūras puses:
15 “Tādēļ godājiet To Kungu austrumu zemēs, Tā Kunga, Israēla Dieva, Vārdu jūras krastos un salās!”
16 No zemes gala mēs dzirdējām slavas dziesmas: “Slava Taisnajam!” Bet man jāsaka: “Posts, ak, posts, bēdas man, nelaimīgākajam no visiem nelaimīgajiem! Laupītāji laupa, jā, laupīdami laupa!”
17 Briesmas, bedre un cilpa klājas pār jums, jūs zemes iedzīvotāji.
18 Un notiks tā: kas bēgs no šausmu pilnām briesmām, tas kritīs bedrē, un, kas izkāps no bedres, tas sapīsies cilpā. Jo debesu logu atvari augšā veras vaļā un zemes pamati trīc.
19 Zeme sašķīdīs drupās, zeme sabirzīs drumstalās, tā grīļosies, svārstīsies, ļodzīsies, drebēs, tā sabirs pīšļos.
20 Zeme zvalstīsies šurpu turpu kā piedzērusies, tā šūposies kā šūpulis, kā guļamais tīkls, smagi guļ uz tās viņas grēki, tā kritīs un necelsies vairs.
21 Tanī dienā Tas Kungs pārbaudīs un piemeklēs augstības karaspēku augstībā un zemes ķēniņus virs zemes;
22 viņus iemetīs kā cietumniekus bedrē un ieslēgs cietumā un tad pēc ilgāka laika iztiesās.
23 Tad bālais mēness nosarks un kvēlošā saule nobālēs, jo Tas Kungs Cebaots pārņems ķēniņa varu Ciānas kalnā un Jeruzālemē un to vecaju priekšā parādīsies mirdzošā godībā.
Jesajas grāmata 25.nodaļa
1 Ak, Kungs, Tu esi mans Dievs, es Tevi cildināšu, es teikšu Tavu Vārdu, jo Tu dari brīnumus! Tavi lēmumi kopš seniem laikiem ir patiesi un uzticības cienīgi.
2 Jo Tu esi padarījis pilsētu par akmeņu kaudzi, stipro pili par drupu kopu, svešinieku pilis par neapdzīvotiem graustiem, tās nekad vairs neuzcels.
3 Tādēļ Tevi teic stipra tauta, Tevi bīstas varmācīgu tautu pilsētas.
4 Jo Tu biji patvērums cietējam un atbalsts nabagam viņa bēdās, pajumte negaisā, pavēnis saules tveicē. Jo varmāku dusmu šņākoņa ir kā negaisa straume pret mūri,
5 kā saules kvēle un karstums izkaltušā zemē. Tu apspiedi svešu ļaužu trakošanu; kā saules tveice padebešu ēnā, tā apklusa varmācīgo ļaužu uzvaras dziesma.
6 Tad Tas Kungs Cebaots sarīkos uz šī kalna visām tautām lepnu mielastu – mielastu ar vecu vīnu, ar trekniem ēdieniem, ar ilgi taupītu un labi nogulējušos vīnu.
7 Un Viņš liks izzust šai kalnā tam ārējās čaulas plīvuram, kurā tērptas visas tautas, un tai segai, kas pārklāta pār visām tautām.
8 Nāvi Viņš izdeldēs uz mūžīgiem laikiem, un Dievs Tas Kungs nožāvēs visas asaras no ļaužu vaigiem un liks izzust Savas tautas negodam visā zemes virsū, jo Tas Kungs to ir runājis.
9 Tanī dienā sacīs: “Redzi, tas ir mūsu Dievs, mēs paļāvāmies uz Viņu, ka Viņš mūs izglābs! Tas ir mūsu Kungs, uz Viņu mēs cerējām! Priecāsimies un līksmosimies par Viņa žēlastību!”
10 Un Tā Kunga roka dusēs uz šī kalna. Bet Moābu viņa zemē samīs zem kājām, kā salmus samin mēslos.
11 Un, kad viņš tur izpletīs savas rokas, kā peldētājs to dara, lai peldētu, tad Tas Kungs piespiedīs pie zemes viņa lepno izsliešanos uz augšu, neraugoties uz viņa roku veiklumu.
12 Un Viņš sagāzīs tavus stipros augstos mūrus, tos notrieks pie zemes pīšļos.
Jesajas grāmata 26.nodaļa
1 Tanī dienā dziedās šo dziesmu Jūdas zemē: “Mums ir stipra pilsēta; aizsardzībai tai ir Dieva izveidots tās mūris un ārējais valnis.
2 Atveriet vārtus, lai ieiet taisna tauta, kas tur ticību!
3 Kam stipra ticība, tam Tu dod mieru, tiešām mieru, jo viņš paļaujas uz Tevi!
4 Paļaujieties uz To Kungu vienumēr, jo Dievs Tas Kungs jums ir mūžīga klints!
5 Jo Viņš pazemojis tos, kas lepnībā dzīvoja, lepno pilsētu – to Viņš nogāzis pie zemes pīšļos.
6 To samin ar saviem soļiem vienkāršu nabagu ļaužu kājas.”
7 Taisnā ceļš ir līdzens, Tu līdzini un dari taisnu taisnā teku.
8 Arī tavu tiesu ceļā mēs gaidām, Kungs, uz Tevi; pēc Tevis ilgojas mums dvēsele.
9 Mana dvēsele meklē Tevi arī naktī, mans gars ilgojas pēc Tevis; kad Tu sodi pasauli, tad tās iedzīvotāji mācās taisnību.
10 Bet, kad bezdievim notiek žēlastība, viņš nemācās taisnīgi un godīgi dzīvot; zemē, kur valda goda prāts, viņš dara netaisnību un neredz Tā Kunga godību.
11 Tava roka, Kungs, ir pacelta, bet viņi to neredz; parādi, tos apkaunodams, ka Tu rūpējies par Savu tautu! Tavs pret ienaidniekiem vērstais dusmu uguns karstums lai tos aprij!
12 Kungs, Tu mums dosi mieru, jo Tu mums esi visus mūsu darbus pašķīris.
13 Kungs, mūsu Dievs, bez Tevis vēl citi kungi ir valdījuši pār mums, bet mēs slavējam Tevi, Tavu Vārdu.
14 Nedzīvie vairs netaps dzīvi, mirušie vairs necelsies, tādēļ jau Tu viņus arī piemeklēji, iznīcināji un izdeldēji viņu piemiņu.
15 Un Tu taču arī vairoji, Kungs, tautu, Tu tai liki pieaugt; Tu parādīji Savu godību, Tu paplašināji zemes robežas.
16 Bēdās viņi Tevi, Kungs, meklēja; kad Tu viņus piemeklēji, viņi skaitīja steidzīgi lūgšanas.
17 Kā dzemdētāja, kad tai pienāk viņas stunda, mokās un brēc savās sāpēs, tā mums, Kungs, gāja Tava vaiga priekšā, –
18 mēs bijām kā dzemdētājas, mēs mocījāmies sāpēs, bet mēs dzemdējām tikai vēju; zemei mēs nevarējām palīdzēt, nepiedzima arī jauni zemes iedzīvotāji.
19 Vai Tavi mirušie dzīvos, arī manējo mirušās miesas? Jā, tie celsies augšā! Mostieties un gavilējiet, jūs, kas dusat pīšļos! Jo Tava rasa ir kā zaļojoša lauka rasa; zeme mirušos atkal atdos dienas gaismai.
20 Ej, mana tauta, savās mītnēs un aizslēdz savas durvis aiz sevis – paslēpies mazu brīdi, kamēr pāries dusmas!
21 Jo Tas Kungs drīz izies no Sava mājokļa, lai sodītu zemes iedzīvotājus viņu grēku dēļ. Tad būs redzamas zemē izlietās asinis, un tā vairs neapsegs savus nokautos.