Lūkas 1:39-80
39 Un Marija cēlās tanīs pašās dienās un steigšus gāja kalnos uz pilsētu Jūdas novadā.
40 Iegājusi Caharijas namā, viņa sveicināja Elizabeti.
41 Un notika, kad Elizabete Marijas sveicinājumu dzirdēja, tad bērniņš viņas miesās sāka lēkt, un Elizabete tapa Svētā Gara pilna,
42 un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: “Tu esi augsti teicama starp sievām, un augsti teicams ir tavas miesas auglis.
43 No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis?
44 Redzi, tikko tavas sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, tad bērniņš manās miesās ar līksmību sāka lēkt.
45 Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies.”
46 Un Marija sacīja: “Mana dvēsele slavē To Kungu,
47 un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju,
48 jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu,
49 jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir Viņa Vārds,
50 un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas.
51 Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā.
52 Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos.
53 Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus.
54 Viņš gādājis par Savu kalpu Israēlu un pieminējis Savu žēlastību,
55 kā viņš runājis uz mūsu tēviem, uz Ābrahāmu un viņa dzimumu mūžīgi.”
56 Marija palika pie tās kādus trīs mēnešus, pēc tam viņa atgriezās atpakaļ savās mājās.
57 Kad Elizabetei laiks pienāca dzemdēt, viņa dzemdēja dēlu.
58 Un viņas kaimiņi un radi, dzirdējuši, ka Tas Kungs lielu žēlastību tai bija parādījis, priecājās līdz ar viņu.
59 Astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un gribēja to saukt tēva vārdā par Cahariju.
60 Bet viņa māte atbildēja un sacīja: “Nē, to būs saukt Jāni.”
61 Tad tie viņai sacīja: “Neviena nav tavos rados, kam tāds vārds.”
62 Un tie prasīja ar zīmēm no viņa tēva, kā viņš gribētu, lai to sauktu.
63 Tas, galdiņu prasījis, rakstīja: “Viņa vārds ir Jānis.” Par to visi brīnījās.
64 Un tūdaļ viņa mute atdarījās un viņa mēle atraisījās, un tas runāja, Dievu slavēdams.
65 Tad izbailes uzgāja visiem kaimiņiem, un visā Jūdejas kalnājā runāja par šīm lietām.
66 Un visi, kas to dzirdēja, to paturēja sirdī un sacīja: “Kas būs ar šo bērniņu?” Jo Tā Kunga roka bija ar viņu.
67 Un viņa tēvs Caharija tapa Svētā Gara pilns, pravietoja un sacīja:
68 “Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Tas piemeklējis Savus ļaudis un tiem gādājis pestīšanu
69 un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā,
70 kā tas sendienās solījis ar Savu svēto praviešu muti:
71 mūs pestīt no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokām, kas mūs ienīst,
72 parādīt žēlastību mūsu tēviem un pieminēt Savu svēto derību,
73 un dot mums stipro solījumu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahāmam,
74 ka mēs no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bezbailīgi kalpotu
75 svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas.
76 Un tevi, bērniņ, sauks par Visuaugstākā pravieti, jo tu iesi Tā Kunga priekšā sataisīt Viņam ceļus,
77 dot Viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu
78 mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, ar ko auseklis no augšienes mūs uzlūkojis,
79 lai spīdētu tiem, kas mīt tumsībā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu soļus uz miera ceļu.”
80 Un bērniņš auga un garā stiprinājās un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad tam bija stāties Israēla ļaužu priekšā.