Marka 12:1-27
1 Un Viņš tiem iesāka runāt līdzībās: “Kāds cilvēks stādīja vīnadārzu un ap to uzcēla sētu, un raka vīna spaidu, un uzcēla torni, un to izdeva vīna dārzniekiem, un aizceļoja.
2 Un, kad bija laiks, viņš sūtīja pie vīna dārzniekiem kādu kalpu saņemt no dārzniekiem savu tiesu vīnadārza augļu.
3 Bet viņi to ņēma un šauta un sūtīja tukšā atpakaļ.
4 Un viņš sūtīja atkal citu kalpu pie tiem; un to tie sasita un apsmēja.
5 Un viņš sūtīja vēl citu. Un šo tie nonāvēja. Un vēl daudz citus; un no tiem tie citus šauta un citus nonāvēja.
6 Un viņam bija vēl viens vienīgs dēls, ko viņš mīlēja, arī to viņš beidzot pie tiem sūtīja un sacīja: taču no mana dēla tie bīsies.
7 Bet šie vīna dārznieki sacīja cits uz citu: šis ir tas mantinieks! Nāciet, nokausim to, tad mantojums būs mūsu.
8 Un tie viņu ņēma, nokāva un izmeta no vīnadārza ārā.
9 Ko nu vīnadārza kungs darīs? Viņš nāks un nogalinās dārzniekus un izdos vīnadārzu citiem.
10 Vai jūs šo vārdu neesat lasījuši? Tas akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni:
11 no Tā Kunga tas ir un ir brīnums mūsu acīs.”
12 Un tie meklēja Viņu rokā dabūt un bijās no ļaudīm, jo tie nomanīja, ka Viņš uz tiem šo līdzību bija sacījis; un, Viņu atstājuši, tie aizgāja.
13 Un tie sūta pie Viņa kādus no farizejiem un Hēroda sulaiņiem, lai Viņu ķertu Viņa runā.
14 Un tie nāca un Viņam saka: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs un negribi iztapt nevienam; jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci patiesi Dieva ceļu: vai ir atļauts dot ķeizaram nodevas vai ne? Vai lai dodam vai nedodam?”
15 Bet, viņu viltību pazīdams, Viņš tiem sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt? Atnesiet Man denāriju, lai Es to redzu.”
16 Un tie atnesa. Tad Viņš tiem saka: “Kā attēls šis ir un uzraksts?” Bet tie Viņam sacīja: “Ķeizara.”
17 Un Jēzus tiem sacīja: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un tie izbrīnījās par Viņu.
18 Un saduķeji, kas saka augšāmcelšanos neesam, nāca pie Viņa un Viņu jautāja, sacīdami:
19 “Mācītāj, Mozus mums ir rakstījis: ja kam brālis mirst, kas sievu atstāj bez bērniem, tad viņa brālim tā sieva jāapņem un savam brālim jārada dzimums.
20 Tad nu bija septiņi brāļi. Un pirmais apņēma sievu un mirdams neatstāja dzimuma.
21 Un otrs viņu apņēma un nomira, un tas arī neatstāja dzimuma. Un tāpat trešais.
22 Un visi septiņi to apņēma un bērnu neatstāja. Beidzot pēc visiem nomira arī sieva.
23 Tad nu pie augšāmcelšanās, kad tie augšāmcelsies, kuram no viņiem tā sieva piederēs? Jo visiem septiņiem tā bijusi par sievu.”
24 Jēzus tiem sacīja: “Vai jūs nealojaties, tādēļ ka jūs rakstus neprotat, nedz Dieva spēku?
25 Jo, kad tie celsies augšām no miroņiem, tad tie nedz precēs, nedz taps precēti, bet tie būs kā eņģeļi debesīs.
26 Bet par mirušiem, ka tie taps uzmodināti, vai jūs Mozus grāmatā neesat lasījuši, ka Dievs pie ērkšķu krūma uz to runājis, sacīdams: Es esmu Ābrahāma Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs.
27 Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs! Jūs ļoti alojaties.”