Psalms 22:1-11
1 Dziedātāju vadonim. Dāvida dziesma (pēc”Rītausmas stirna”).
2 Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis? Tu esi tik tālu no manis ar Savu palīdzību un nedzirdi manu saucienu vārdus!
3 Es saucu dienā, bet Tu man neatbildi, un arī naktī, bet neatrodu mieru!
4 Un taču Tu esi svēts, Tavs goda krēsls stāv pāri Israēla slavas dziesmām.
5 Uz Tevi cerēja mūsu tēvi, viņi cerēja, un Tu viņus izglābi.
6 Tevi viņi piesauca un tapa atpestīti, uz Tevi viņi cerēja un nepalika kaunā.
7 Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiets un ļaužu nievāts.
8 Visi, kas mani redz, nievā mani, savelk lūpas un krata galvu:
9 “Lai nu viņš pārmet to Tam Kungam, lai Tas viņu izglābj, lai izrauj no bēdām, jo Tam jau uz viņu labs prāts.”
10 Tu esi tas, kas mani izvedis no mātes miesām, kas mani mācījis paļauties uz Tevi no mātes krūts.
11 Uz Tevi esmu vērsts no mātes miesām, no mātes klēpja Tu esi mans Dievs.