Psalms 42
1 Dziedātāju vadonim. No korahītu dziesmām.
2 Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis!
3 Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva. Kad es nokļūšu tur, kur es varēšu parādīties Dieva vaiga priekšā?
4 Manas asaras ir mana barība dienām un naktīm, tādēļ ka vienmēr ļaudis uz mani saka: kur ir tavs Dievs?
5 Par to man tīkas domāt, kad sirds ir pilna, kā es kādreiz ticīgo pulkā gāju Dieva namā ar skaņām gavilēm un slavas dziesmām svētceļotāju vidū.
6 Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu! Jo es Viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam!
7 Mana dvēsele ir izmisusi, tāpēc es Tevi pieminu, būdams gan zemēs pie Jordānas un Hermona kalnāja, gan arī Micarkalnā.
8 Vieni plūdi nomaina otrus plūdus, Taviem ūdeņiem krācot; visas Tavas bangas un Tavi viļņi iet pāri par manu galvu.
9 Dienā es saucu:”Kungs, neliedz man Savu žēlastību!” Un naktī es raidu savu dziesmu, savu lūgšanu pie savas dzīvības Dieva.
10 Es saucu uz Dievu: “Mana stiprā klints, kāpēc Tu mani esi aizmirsis? Kāpēc mans gājiens norit ciešanās un ienaidnieka spaidos?”
11 Galīgi salauzts jūtos visos savos locekļos, kad mani ienaidnieki mani nievā, kad viņi atkal un atkal uz mani saka:”Kur nu ir tavs Dievs?”
12 Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam!