Psalms 78:1-39
1 Asafa pamācība. Klausies, mana tauta, manu mācību, atveriet savas ausis manas mutes vārdiem!
2 Es atdarīšu savu muti runai ar sakāmiem vārdiem, stāstīšu senlaiku mīklas.
3 Ko esam dzirdējuši un zinām un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,
4 to mēs neslēpsim viņu bērniem, to mēs stāstīsim viņu pēcnācējiem: Tā Kunga slavenos darbus un Viņa spēku, un Viņa brīnumus, ko Viņš ir darījis.
5 Viņš ir cēlis liecību Jēkabā un devis bauslību Israēlā, Viņš ir arī pavēlējis mūsu tēviem, ka tā mācāma viņu bērniem,
6 lai to zinātu vēlākais dzimums, bērni, kas vēl dzims, ka tie celtos un par to stāstītu arī saviem bērniem,
7 lai tie liktu savu cerību uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, un turētu Viņa pavēles,
8 lai viņi nebūtu tādi kā viņu tēvi, stūrgalvīga un nepaklausīga cilts – cilts, kas savā sirdī nebija pastāvīga, kam gars neturējās pie Dieva.
9 Efraima dēli, kas bija bruņoti stopiem, atkāpās cīņas dienā.
10 Viņi neturēja Dieva iecelto derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
11 viņi aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
12 Viņu tēvu priekšā Viņš bija darījis brīnumus Ēģiptes zemē, Coānas laukos.
13 Viņš pāršķīra jūru, lika viņiem tai izsoļot cauri un uzstatīja ūdeni kā aizsprostu;
14 Viņš tos vadīja ar padebesi dienā un cauru nakti ar uguns atspīdumu.
15 Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un dzirdināja viņus kā ar dziļuma ūdeņiem papilnam;
16 Viņš lika strūklām izplūst no klints un ūdenim tecēt straumēm.
17 Bet tie joprojām grēkoja pret Viņu un sacēlās pret Visuaugstāko tuksnesī.
18 Viņi kārdināja Dievu savās sirdīs, prasīdami barību pēc savas iekāres.
19 Un viņi runāja pretī Dievam, sacīdami: “Vai Dievs var klāt galdu tuksnesī?
20 Redzi, Viņš gan ir sitis klinti, ka iztecēja ūdens un plūda strauti, bet vai Viņš var Savai tautai dot arī maizi un gaļu?”
21 Tāpēc, kad Tas Kungs to dzirdēja, Viņš apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un dusmas pacēlās pret Israēlu,
22 jo tie neuzticējās Dievam un nepaļāvās uz Viņa palīdzību.
23 Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšā un atvēra debesu durvis,
24 lika mannai līt uz viņiem, ko ēst, un deva viņiem debesu labību.
25 Eņģeļu maizi ēda cilvēks, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.
26 Viņš lika austriņam celties debesu ārēs un atveda ar Savu spēku dienvidu vēju,
27 un birdināja uz viņiem gaļu kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis.
28 Viņš lika tiem krist viņu nometnes vidū, visapkārt viņu mājokļiem.
29 Viņi ēda un pieēdās, Viņš deva tiem to, ko viņi kāroja,
30 bet viņi vēl nebija tikuši no savas kārības vaļā, vēl ēdiens bija viņu mutē,
31 kad Dieva dusmība cēlās pret viņiem, un Viņš nožņaudza spēcīgos vīrus viņu starpā un nonāvēja Israēla jaunekļus.
32 Tomēr viņi grēkoja joprojām un neticēja Viņa brīnuma darbiem.
33 Tad Viņš lika izgaist viņu dienām nīcībā un viņu gadiem postīgā steigā.
34 Kad Viņš tos žņaudza, tad tie vaicāja pēc Viņa, atgriezās un meklēja Dievu,
35 un atcerējās, ka Dievs ir viņu klints un ka Dievs, Visuaugstākais, ir viņu pestītājs.
36 Bet viņi liekulīgi krāpa Viņu ar savu muti un meloja Viņam ar savu mēli,
37 jo viņu sirds nebija cieši saistīta pie Viņa, un viņi neturējās uzticīgi pie Viņa derības.
38 Taču Viņš bija žēlsirdīgs, piedeva noziegumu un viņus neizdeldēja, bet daudzkārt novērsa Savas dusmas un nelika pamosties visai Savai bardzībai,
39 jo Viņš ņēma vērā to, ka viņi ir miesa, vēja pūsma, kas aizskrien un vairs neatgriežas.