Rutes 2
1 Naomijai bija kāds radinieks no vīra puses, turīgs vīrs no Ēlimeleha dzimtas, viņa vārds bija Boāss.
2 Un moābiete Rute sacīja Naomijai: “Es iešu tīrumā lasīt vārpas tā aizmugurē, kā acīs es atradīšu labvēlību.” Un tā atbildēja viņai: “Ej, mana meita.”
3 Tā viņa devās ceļā un gāja un lasīja vārpas tīrumā pļāvēju aizmugurē. Viņai gadījās nokļūt tīruma daļā, kas piederēja Boāsam no Ēlimeleha dzimtas.
4 Un redzi, Boāss nāca no Bētlemes un sacīja pļāvējiem: “Tas Kungs lai ir ar jums!” Un tie atbildēja: “Tas Kungs lai tevi svētī!”
5 Tad Boāss jautāja puisim, kas bija iecelts par uzraugu pļāvējiem: “Kam pieder šī meita?”
6 Un puisis, kas bija iecelts par uzraugu pļāvējiem, atbildēja un sacīja: “Tā ir kāda jauna moābiete, kas ir atnākusi līdzi Naomijai no Moāba zemes.
7 Viņa teica: lūdzu, ļauj man lasīt un paņemt vārpas starp labības kūlīšiem pļāvēju aizmugurē. – Tā viņa atnāca un ir pastāvīgi šeit no agra rīta līdz šim laikam, bez kāda atpūtas brīža.”
8 Tad Boāss sacīja Rutei: “Uzklausies, mana meita: neej lasīt vārpas cita tīrumā un neej arī prom no šejienes, bet turies pie manām kalponēm.
9 Tavas acis lai ir vērstas uz šo tīrumu, kuru manas kalpones pļauj, seko viņām. Es esmu piekodinājis puišiem tevi neaiztikt. Un, kad tu esi izslāpusi, ej pie traukiem un dzer no tā, ko puiši ir smēluši.”
10 Tad viņa krita uz sava vaiga, liekdamās līdz zemei, un sacīja viņam: “Kā es esmu atradusi labvēlību tavās acīs, ka tu mani ievēro? Es taču esmu svešiniece.”
11 Bet Boāss atbildēja un sacīja viņai: “Man ir atstāstīts jo sīki viss, ko tu esi laba darījusi savai vīramātei pēc viņas vīra nāves un ka tu esi atstājusi savu tēvu un savu māti, un savu dzimto zemi un esi gājusi pie tautas, ko iepriekš neesi pazinusi.
12 Tas Kungs lai atmaksā tev tavu labo darbu, un tava alga lai ir pilnīga no Viņa, Israēla Dieva, zem kura spārniem tu esi nākusi meklēt patvērumu.”
13 Tad viņa sacīja: “Kaut es atrastu labvēlību tavās acīs, mans kungs, jo tu esi mani mierinājis un runājis uz savas kalpones sirdi, kaut gan es pat neesmu viena no tavām kalponēm.”
14 Un launaga laikā Boāss viņai sacīja: “Nāc šurp un ēd, un mērc savu kumosu skābumā.” Tā viņa sēdēja blakus pļāvējiem, un viņš pasniedza viņai grauzdētus labības graudus, un viņa ēda, līdz paēda, un atstāja vēl pāri.
15 Kad viņa atkal piecēlās lasīt vārpas, Boāss pavēlēja saviem puišiem, sacīdams: “Lai viņa lasa arī starp labības kūlīšiem, un nedariet viņai pāri,
16 bet izvelciet pat drusku no kopiņām viņai un atstājiet, lai viņa lasa, un nerājiet viņu.”
17 Un tā lasīja tīrumā līdz vakaram, tad izkūla to, ko bija salasījusi. Tas bija apmēram viena ēfa miežu.
18 Un viņa paņēma to un gāja uz pilsētu. Tur viņa rādīja savai vīramātei, ko bija salasījusi, un izņēma arī un deva viņai to, ko ēdot bija atlicinājusi.
19 Un viņas vīramāte jautāja: “Kur tu šodien lasīji vārpas, un kur tu strādāji? Svētīts lai ir tas, kas tevi ir uzlūkojis!” Tad viņa stāstīja savai vīramātei, pie kā viņa bija strādājusi, un sacīja: “Tā vīra vārds, pie kura es šodien strādāju, ir Boāss.”
20 Un Naomija sacīja savai vedeklai: “Lai viņš ir Tā Kunga svētīts, kura mīlestība nav atstājusi dzīvos un mirušos!” Naomija arī stāstīja viņai: “Tas vīrs ir mūsu tuvinieks, viens no mūsu radiem.”
21 Un moābiete Rute sacīja: “Bez tam viņš man sacīja: turies pie maniem kalpiem, līdz kamēr viņi būs ievākuši visu manu ražu.”
22 Un Naomija sacīja Rutei, savai vedeklai: “Tas ir labi, mana meita, ka tu turies pie viņa kalponēm, lai cita laukā tev nenodarītu pāri.”
23 Tā viņa turējās pie Boāsa kalponēm, lasīdama vārpas, līdz miežu un kviešu pļaujas beigām; tad viņa atgriezās pie savas vīramātes.