Salamana pamācības 27:1-14
1 Nedaudzini sevi, gaidīdams kaut ko ievērojamu no tikko kā austošās dienas; tu taču nezini, kas šodien notiks.
2 Lai tevi daudzina kāds cits – un ne tava paša mute, kāds svešais – un ne tavas paša lūpas.
3 Akmens ir smags, un smilts ir grūti paceļama nasta, bet nejēgas dusmas ir smagākas nekā tie abi.
4 Dusmas ir nemiera pilna lieta, niknums un bargums ir nesavaldāmi; bet kas var pastāvēt skaudības un greizsirdības priekšā!
5 Atklāta pārmācība ir labāka nekā maldinātāja mīlestība.
6 Drauga sitieni nāk no labas sirds, bet pārmērīgi bagātīgi ir nīdētāja skūpsti.
7 Paēdušais nereti samin dubļos pat labāko medu, bet izbadējušai dvēselei viss rūgtais ir salds.
8 Kā putns, kas atstāj savu ligzdu, tāds ir vīrs, kas aizgājis projām no savas dzimtās vietas.
9 Sirds priecājas par ziedēm un kvēpināmām smaržām, bet draugs ir sirdij mīļš sava padoma dēļ, ko viņš dod tavai dvēselei.
10 Neatstāj savu draugu un sava tēva draugu, un neej sava brāļa namā, kad tev grūti klājas; kaimiņš tuvumā ir labāks nekā brālis tālumā.
11 Ņemies prātu, mans dēls, tad mana sirds priecāsies, un tad es atbildēšu tiem, kas mani nievā.
12 Gudrais redz nelaimi, paslēpjas un izvairās, bet nesapratīgie dodas tai tieši cauri un smagi cieš.
13 Atņem tam viņa drēbes, kas uzņemas būt otram par galvinieku, un izķīlā viņu svešinieka dēļ.
14 Ja kāds savu tuvāko jau agri no rīta skaļā balsī svētī un tam pārmērīgi dedzīgi labu vēl, tad tādu rīcību nereti pielīdzina lāstam no viņa puses.