Lai labāk iepazītu mani, vēlos nedaudz pastāstīt par savu ģimeni.
Mana māte uzauga kuplā zemnieku ģimenē. Viņas tēvu iesauca karadienestā no kurienes viņš neatgriezās. Mammas māte viena izaudzināja četrus bērnus. Tajos bezcerīgi drūmajos gados tikai Dieva brīnumainais spēks un smags darbs palīdzēja izdzīvot un manai mammai, kas tolaik bija maza meitenīte, saglabāt mīļu un atvērtu sirsniņu. Mammas bērnībā vecmāmiņas lūgšana pēc Dieva apsardzības, svētības, gudrības un dziedināšanas kā par bērniem, tā lopiem, bija ierasta lieta. Bieži no varēja dzirdēt vārdus: ”Dievs dziedina gan govi, gan aitu, gan bērnu..” Meklēt palīdzību katrā grūtā situācijā pie Dieva bija šai ģimenē bija ierasta lieta un vecmāmiņas garās un sirsnīgās lūgšanas, rūpēs par ģimeni un citiem cilvēkiem, pavadīja viņu visu dzīvi.
Mans tēvs uzauga piecu bērnu ģimenē, viņš bija jaunākais. Viņa tēvs jaunībā bija jautrs un iznesīgs puisis, īsta kompānijas dvēsele! Tādu viņu satika un iemīlēja tolaik skaistākā un jautrākā meitene, mana vecmamma, un viņi apprecējās. Bet vectēvs izrādījās nelabojams dzērājs, kas ar savu uzvedību tuviniekiem sagādāja lielas ciešanas. Ir grūti klausīties tēva atmiņas par to, kā piedzēries, liela auguma vīrietis atļāvās rupji palaist rokas pret sievu un mazajiem bērniem. Tam visam klāt vēl – nabadzība, bailes, izsmiekls un viņas klibošana, kad viņai pēc dzemdībām tika traumēta gūža.
Kādā agrā rīta stundā, smago grūtību un pazemojumu nospiesta, tēva māte stāvēja uz dzelzceļa sliedēm, lai izbeigtu savu dzīvi. Un tieši tur, atrodot kabatā lapiņu ar Rakstu vietu no Bībeles, viņa, pēc vienkāršas, izmisuma pilnas lūgšanas, piedzīvoja pestīšanu. Viņas sirdi piepildīja Kristus mīlestība, miers un prieks un mājās jau atgriezās pilnīgi cits cilvēks. Tā bija laimīga, stipra un droša sieviete.
Lai gan situācija ģimenē neuzlabojās, savu mieru un spēku viņa vairs nezaudēja. Un ja no malas viņa izskatījās vāja, apspiesta un apdraudēta, patiesībā viņa bija uzvarētāja, kas mīlēja, piedeva un varonīga tika galā ar visiem apstākļiem. Viņa, kas neļāva ļaunumam sevi uzvarēt, bet vienmēr uzvarēja ļaunu ar labu, atstāja saviem bērniem lielisku piemēru, īpaši mazajam pastarītim, manam tēvam, kas vēlāk ar visu sirdi sekoja viņas pēdās.
Pārliecība par Kristu manam tēvam palīdzēja vēlāk, kad izrādījās, ka viņa tēva dzeršanas netikums bija ietekmējis arī viņa veselību. Trīsdesmit gadu vecumā, iedzimto gremošanas sistēmas defektu dēļ, ārsti viņam nesolīja neko labu. Un jaunā ģimene no sirds meklēja un atrada Dieva palīdzību. Dievs izdarīja brīnumu un kopš tā laika mans tēvs ar ģimeni, uzticami un ar lielu prieku, kalpoja Dievam kā vien varēja visu dzīvi. Dieva tuvums, atbildētas lūgšanas un nemainīga koncepcija visām dzīves situācijām „stāv rakstīts„ mūsu namā bija pārbaudīta metode un dzīves pamats.
Visu dzīvi mana ģimene piedzīvoja daudzus un dažādus Visuvarenā mīlestības apliecinājumus un palīdzību, tādēļ arī es nekad neapšaubīju Dieva esamību – ne ateistiskās propagandas piesātinātajā skolas vidē, ne „proletāriski partejiskās diktatūras” liekulīgajā sabiedrībā, kaut personīgi vēl Viņu nepazinu.
Mana pestīšana
Nevaru pateikt, kad pirmo reizi tā pa īstam piedzīvoju Kristus realitāti. Jo vecāku mīlestība uz Dievu izpaudās sistemātiskā kalpošanā it visur, kur bija kāda vajadzība. Un visur, kur tēvs kaut ko darīja – mani ņēma līdzi. Cik gan dažādus cilvēkus, dzīves apstākļus un viņu stāstus es redzēju, palīdzot tēvam iznēsāt Vakarēdienu! Taču, pat mazs būdams, nekad neuzskatīju, ka laiku, ko pavadu ar tēvu, es zaudēju. Man bija sajūta, ka esmu līdzdalībnieks kalpošanā, un tas man Kristu darīja reālāku.
Vienpadsmit gadu vecumā, kādā mājas lūgšanas sapulcē „Pie Jūliņas”.. Jūliņa bija vecāka kundze, kura veselības dēļ neapmeklēja dievkalpojumus, tāpēc viņas mājās notika lūgšanas, es piedzīvoja pestīšanu – es fiziski sajutu Krisus un Viņa gaismā ieraudzīju sevi kā nejauku un nelabojamu grēcinieku. Viņa tuvums man neiedvesa bailes, jo, kaut no Viņa staroja pilnīgs svētums, tajā bija arī neaprakstāms miers, mīlestība un līdzjūtība. Toreiz man neviens neko neteica, bet es skaidri sapratu, ka šis ir tas brīdis, kad man jālūdz pestīšana. Un es pats lūdzu savu sirds lūgšanu. Izmisuma, atklāsmes un paļāvības lūgšanu, kas ne mirkli nepieļāva varbūtību, ka mani varētu nesadzirdēt.
Vēl tagad spilgti atceros to sajūtu, kad vēlu vakarā braucot uz mājām, es, vienpadsmit gadus vecs puisis, ar vecākiem braucot trolejbusā, jutu, ka manās krūtīs ir ielikta jauna sirds – tīra, balta un šķīsta. Un es no sirds lūdzu, kaut es to nekad nepazaudētu un nesasmērētu. Vēlāk es saņēmu Svētā Gara kristību un sāku runāt jaunās mēlēs. Lai gan draudzē par Svēto Garu runāja tikai Vasarsvētkos, kristieši no mutes mutē nodeva savu personīgo pieredzi un to, ka šis piedzīvojums ir nepieciešams katram ticīgajam.
Mans dziedinātājs
Trīspadsmit gadu vecumā, kādā ziemas rītā, kad man palika ļoti slikti. Tā nebija pirmā reize. Mainoties gadalaikiem, tā jau bija ikdiena. Vecāki centās man palīdzēt gan ar lūgšanām, gan zālēm – ārstējot it kā kādu gripu vai vīrusu. Uz mirkli palika labāk, bet slimība neatkāpās. Kad jau trīs nedēļas biju izcietis sāpīgas procedūras, ārsti vairs nezināja ko darīt. Mani nosūtīja uz slimnīcu. Izrādījās – reimatisms. Trīs mēnešu pavadīju dažādās medicīnas iestādēs un tad mani izrakstīja. Taču pēc neilga laika slimība atkal lika par sevi manīt. Sirds mazspēja un saaugušo saistaudu iespaidā pat locītavas sāka krakšķēt. Ārstu lēmums bija profesionāls – ar slimību jāsarod, katru sezonu profilaktiskās potes, ja ar to nepietiks – slimnīca. Un vispār, jārēķinās, ka nekāda spožā nākotne mani negaida.
Bet Dievs domāja savādāk! Reiz, kad ar ģimeni atkal bijām lūgšanas sapulcē, tā kā parasti ievilkās. Un man, trīspadsmit gadus vecam zēnam, to bija grūti izturēt. Izgāju laukā nedaudz izklaidēties. Lēkāju pa siena kaudzēm, apskrēju apkārt mājai… Nepagāja ilgs laiks, kad man kļuva ļoti slikti un, aukstiem sviedriem līstot, es atgriezos pie lūdzējiem pēc palīdzības. Viņi uzreiz pamanīja, ka man nav labi un piedāvājās aizlūgt. Toreiz neviens nelūdza pēc dziedināšanas, jo par to nesludināja. Visi sastājās apkārt un vienkārši lūdza. Neko īpašu nejutu, tikai nomierinājos. Pēc lūgšanas kāda māsa teica, ka redzējusi caurdurtu roku, kas no manas sirds noņēmusi čūsku (slimību).
Tā bija mana pirmā sastapšanās ar gara dāvanām, un pēdējā reize, kad bija problēmas ar sirdi. „Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” /Jņ 8:3-6/
Šodien, savos 50 gados, varu apliecināt, ka Dievs mani ir pilnīgi dziedinājis. Jaunībā es aktīvi nodarbojos ar svarcelšanu un citiem sporta veidiem, dienēju PSRS armijā. Vēl joprojām esmu kustīga dzīves veida un sportisku aktivitāšu piekritējs, arī tādu, ko citi uzskata par riskantām. Pāris reizes nedēļā noskrienu vairākus kilometrus, mans hobijs ir braukšana ar krosa moci, un mana sirds, „bez čūskas”, darbojas lieliski!
Dienesta laiks
Turoties pie hronoloģiskas secības, pastāstīšu par laiku dienestā. Šodien, kad Latvijā ir profesionālā armija, ceru, ka jaunieši ir pasargāti no ārpusreglamenta attiecībām. Toreiz vispārējā karaklausība ar īsāko termiņu – 2 gadi, bija obligāta visiem. Kādus tik izmisuma soļus nespēra puiši un viņu vecāki, lai izbēgtu no šīm klaušām. Apkārt klīda pat ar roku rakstītas brošūras par ukraiņu puišiem, kuri savas ticības dēļ ir zvēriski pazemoti un ar priekšniecības piekrišanu noslepkavoti. Tāpēc vairāki mani ticības biedri izmantoja ārstu pakalpojumus, ko uzskatīja par krāpšanu pašaizsardzības nolūkos.
Pienāca mans laiks doties armijā. Kaut agrākās slimības dēļ, man bija oficiāls iemesls no tā izvairīties, ģimenē pieņēmām lēmumu, ka iešu tur, kur man jāiet un paļausimies uz Dieva īpašo palīdzību. Tie, kas toreiz dienējuši, atceras, ko nozīmē atrasties „obizjaņikā”, gaidot, kad tā saucamie „pircēji” atbrauks pēc tevis. Mani „nopirka” valsts sakaru daļa, kuras mācību vieta atradās Voroņežā.
Nebija slikti. Man patika. Likās, viss labi, mācīšos kara amatu, sadzīvošu ar kara brāļiem. Taču tad sākās problēmas, jo nebiju komjaunietis. „Kādēļ tā? Tici Dievam! Kā tas iespējams!?” Atceros omulīgu majoru sakām: „Mana sieva ir daktere, arī viņa saka, ka Dieva nav!” Atbildēju, ka ticu Dievam, pat ja viņa sieva to nav redzējusi.
Un tā sākās nepatikšanas – mani vazāja, tirdīja, izsmēja. Tas bija nepatīkami. Taču katru reizi, kad, spītējot varai, uzplečiem, cilvēku nepatikai un draudiem, turpināju apliecināt, ka ticu Kristum un savu pārliecību nemainīšu, manu sirdi piepildīja neizskaidrojamas sajūtas – prieks, drosme, pat lepnums, ka varu būt uz varonīgā liecinieku ceļa. Vienkārši sakot: ”Bija patīkami atrasties vienam pret milzīgu pārspēku un fiziski just, ka Dievs ir tavā pusē”.
Tad daļas politiskais vadītājs izlēma, ka viņa priekšzīmīgā daļā tādam tumsonim nav vietas, tas bojā rādītājus, tādēļ mani sūtīs citur. Kopā ar vairākiem aziātu izcelsmes karavīriem mani sūtīja uz tālu, svešu zemi. Pēc pieredzes biju pārliecināts, ka mani, tādu tumsoni sagaida vistumšākā, drūmākā un bīstamākā vieta kopā ar neizglītotiem, bērnu kolonijās un cietumos laiku pavadījušiem pilsoņiem no plašās Padomju zemes! Lai nepārbiedētu tuviniekus, nerakstīju viņiem par to, tikai lūdzu Dievu.
Gala stacija bija Ungārija! Jaunā dienesta vieta atradās kalnos tālu no apdzīvotām vietām un rota, kas sastāvēja no gruzīniem, armēņiem, kazahiem un citiem aziātu izcelsmes komjauniešiem, dzīvoja teltīs, būvējot jaunu atbalsta punktu „lielajai un varenajai” PSRS armijai. Līdz rudenim viss bija ciešami, taču patiesā aina atklājās sākoties ziemai. Telti, kuras malas bija nostiprinātas velēnām, pluinīja sals un asi vēji. Mēs, gulēja uz dēļu nārām, apsegušies „pufaikām” un šineļiem. Naktī žurkas ložņāja pa telti, meklējot siltumu un saldumus, ko nesmēķētāji slēpa zem spilveniem. Man paveicās, ka gulēju otrajā stāvā, bet tie, kas gulēja lejā, modās žurku dēļ, kas nāca sildīties pie viņu vaigiem. Aiz bailēm, lai nenograuztu degunus, vīri slēpa sejas cepurēs. Zābaki, matrači, segas un drēbes vienmēr bija mitri, tos nevarēja izžāvēt.
Pilnībā traģēdijas mērogi atklājās reizēs, kad visu dienu lija! Mazgājāmies aukstā ūdenī no autocisternām. Naktīs dežurants kurināja krāsniņu. Kad aiz noguruma viņš netīšām iemiga un krāsns izdzisa, bija komiski redzēt, kādas dusmas lauzās no astoņdesmit, aukstumā drebošu vīru, „pufaiku”, cepuru un šineļu kaudzēm, taču smiekli nenāca. Tādos apstākļos es brīvajā laikā arī ārstēju saslimušos. Un puiši slimoja daudz. Brīžiem lūdzu Dievu par saviem pacientiem, arī par sevi, sevišķi, kad nesapratu, kas notiek un ko lai daru. Spilgti atceros gadījumu, kad pats biju smagi slims. Sāpes bija milzīgas. Ar grūtībām atradu vietu, kur pabūt vienam, lai sauktu uz Dievu pēc dziedināšanas. Nākamajā rītā biju vesels! Šajā laikā tik ļoti izbaudīju, kāds spēka, miera un cerības avots ir Dieva Vārds! Nereti, riskējot ar sodu, es iezagos aizliegtajā zonā, kas tika apsargāta, jo tā bija vienīgā vieta, kur varēju būt vienatnē, lai lūgtu un pārdomātu Vārdu.
Pašā grūtākajā laikā, vienā mirklī, visas manas problēmas tika atrisinātas! Galvenais Ģenerālis, kura vārds ir Jēzus Kristus, mani pārveda uz „civilizētu” daļu, kur mierīgi aizvadīju savu atlikušo dienesta termiņu. Savus iepriekšējos cīņas biedrus sastapu reizēs, kad kuplos bariņos viņi nāca pie ārsta – noguruši, izmocīti, čūlainām kājām. Reizi divās nedēļās viņi varēja nomazgāties un parādīt sevi ārstam. Es ļoti pārdzīvoju par viņiem, bet arī slavēju Dievu par žēlastību, ko biju piedzīvojis.
Draugi no iepriekšējās mācību daļas Voroņežā man rakstīja bēdīgas vēstules, bet es – kā īsts „nosodītais tumsonis” mierīgi dienēju Budapeštā, bezmaz ārsta godā, izbaudot visas tam līdzi nākošās privilēģijas. Gāju ekskursijās, baudīju izcilu servisu „ēdnīcā”, kam bija neatsverama nozīme, un par karavīra naudiņu, ko piešķīra higiēnas precēm, pirku smalkas importa lietiņas tuviniekiem.
Šis Dieva dāvātais miera gads bija īsts Bībeles studiju un pārdomu laiks. Nozīmīgs laiks manām attiecībām ar Kristu un draudzeni Līgu. Tā mums bija īpaša privilēģija iepazīt vienam otru nevis „spaidoties krūmos”, bet sarakstoties ar neskaitāmām vēstulēm. Viņas vēstules toreiz glabāju pie savas sirds krūšu kabatā. Tagad, pēc vairāk kā 30 gadiem, tās kļuvušas par īpaši dārgām ģimenes relikvijām.
Kalpošanas sākums
Atgriežoties mājās sāku strādāt, mācīties, kalpot un turpināt draudzēties. Draudzē biju kalpojis no bērnības. Sākumā palīdzot tēvam, tad dziedot korī, spēlējot ģitāru, bungas, remontējot pagrabu, lai beidzot jauniešiem būtu savas telpas. Ar pāris vīriem uzlikām dievnamam jaunu jumtu utt. Tad mācītājs mani palūdza būt pie skaņu pults, tad uzticēja vadīt slavēšanu, kas toreiz bija kas pilnīgi jauns, tad jau bija jāvada jauniešu darbs un jāuzņemas atbildība par draudzi un dievkalpojumiem, kamēr mācītājs gāja atvaļinājumā.
Pēc kāda laika es apprecēju savu pirmo un vienīgo meiteni, ar kuru draudzējos četrus gadus. Es pazinu daudzas meitenes – muzikālas, gudras un skaistas, bet Līga bija īpaša. Viņa vienmēr alka vairāk Dieva. Nepārtraukti aicināja kaut ko darīt, kaut kur iet – lūgt, lūgt un atkal lūgt. Tas, kā viņa meklēja Dievu, mani fascinēja. Viņā bija kas tāds, kas neļāva man paiet viņai garām. Un es negāju… garām. Ar visu savu puicisko varonību, lecīgumu un drosmi es raidīju prom katru, kurš meta aci uz viņu.
Likumsakarīgi, ka pēc kāzām abi vēl aktīvāk turpinājām kalpot. Pēc pusotra gada piedzima pirmais dēls, tad meitiņa un atkal dēls. Līga bija priekšzīmīga māte un saimniece. Kaut bijām nabadzīgi pagrabs vienmēr pilns – salātiem, ievārījumiem, kompotiem, konserviem. Bērni apkopti, apšūti, māja tīra, siltas pusdienas vienmēr galdā. Kad vajadzēja, viņa paņēma vecāsmātes halātu, kleitu no humpalām un uzšuva sev tādu vakarkleitu, ka pat pēc 20 gadiem uzvelkot, saņēma komplimentus un jautājumus, kur tādu var nopirkt. Viņas jaunrade izpaudās it visā. Sāka veidot raidījumus, izdeva žurnālus – pati rakstīja tekstus, rediģēja, izstrādāja dizainu, salikumu. Režisēja svētkus, vadīja un apmācīja kalpotājus, izdeva materiālus un grāmatas. Un to visu darīja mana mazā sieviņa! Pat pusdienas no diviem cīsiņiem pagatavoja ģimenei tik gardas, ka jutāmies pārēdušies. Jāsaka, šī prasme, kad kļuvām par mācītājiem, mums noderēja ilgi. Kalpot viņa nepārtrauca arī tad, kad bija mātes cerībās. Tikai īso brīdi dzemdību namā un atkal viņa kalpoja Tam, Kurš viņu bija aicinājis.
Man kalpošanas, izņemot praktiskajos jautājumos, nepadevās viegli, bet man patika to darīt. Pēc kāzām sākām rīkot arī jauno ģimeņu vakarus, jauniešu vakarus, nometnes un dažādas apmācības. Visu izplānojām, sagatavojām, novadījām un pēc tam novācām. Tīrījām, mazgājām traukus un bijām tik pārguruši, ka pēc tam domāju – man pietiek, citi tikai atnāk, izbauda, apēd un aiziet – viss, nekad vairs! Taču kad pienāca rīts, atkal jau plānojam nākamos pasākumus! Šī pieredze mums palīdzēja vēlāk saprast mūsu kalpotājus. Kad esot jauni mācītāji mēs pārdzīvojām par saviem puišiem, kas VEF kultūras pilī daudzu gadu garumā katru nedēļu pārkrāmēja tūkstošiem tonnu aparatūras un vadu, kā arī visiem citiem bezgala dārgiem un uzticamiem kalpotājiem. Mēs sapratām, ka arī viņi to dara Kristus dēļ.
Atziņa, ka Kristus vienkāršais evaņģēlijs, Viņa mīlestība un Svētā Gara vadība ir labākais dzīves orientieris katram, kurš vēlas saglabāt skaidru prātu, taisnu ceļu un tīrus motīvus – sargāja mūs un palīdzēja orientēties visās reliģiskajās peripetijās, viedokļu, interešu un filozofiju krustcelēs. Tas mums palīdzēja iziet cauri visiem grūtajiem laikiem, kad pār mums nogāzās apvainojumi, rupjības, ļauna vēlējumi un nenovīdība. Katru reizi Dieva mīlestība mūs atgrieza no sarūgtinājuma ceļa – uz piedošanu. Protams, sirdī palika skumjas un sāpe par tiem, kas nesaprata, dusmojās, aprunāja, apmeloja, aizgāja. Tomēr, mēs esam pateicīgi, ka Dievs mums palīdzēja palikt uzticamiem un neiziet uz kompromisiem, bet klausīt Viņam vairāk kā visiem, kuri vēlas kontrolēt, apriet, apsūdzēt, apskaust vai apmelot.
Toreiz šī „nāves ēnas ieleja” piemeklēja visus draudzes locekļus, kad mums bija jāatstāj mūsu baznīca. (sk. Draudzes vēsture 1.daļa) Taču vissmagāk bija toreizējam mācītājam Arnim Sīlim, kurš pēc daudziem un svarīgiem notikumiem, Dieva uzrunāts, pasauca mani un teica: „Tas Kungs man skaidri pateica, ka tālāk šo draudzi ir jāvada tev.” Un tā man, 27 gadīgam puisim, kura sieviņa tobrīd gaidīja trešo bērnu, bija jāuzņemas tas, par ko kādreiz biju tik pārliecināts – es nekad nebūšu mācītājs. Man, kurš vēlējās būt ķirurgs vai mežsargs, lai nebūtu pašam jārunā un citos jāklausās, būs – jāuzklausa, jārunā, jāsludina un jāmāca. Man, kurš ar lielām pūlēm pirmo uzvalku uzvilka savās kāzās, jo necietu tos valkāt, tagad būs regulāri jāstaigā uzvalkā, un, lai gan šobrīd esmu labi atmaksātā darbā – būs jādodas pilnīgā bada maizē.
Un kāda ir mana draudze? – izklīdusi pa visām malām, neviena neatzīta, nepieņemta, bez savām telpām, bez identitātes un jebkādiem līdzekļiem, klīstoša pa pilsētu no vienas svētdienas uz nākamo. BET.. Es zināju, ka tas ir Dievs. Zināju, ka tas ir Viņa lēmums. Viņš mani bija tam gatavojis.” Ar mīlestību – Vilnis Gleške
Taču jaunais puisis, kuram likās, ka pašam nav nekā no tā, kas nepieciešams gana amatam, ilgi neprātoja, atsaukties vai ne Dieva aicinājumam. Viņš mīlēja Dievu vairāk par visu. Un zināja, ka nav nekā drošāka, kā uzticēt sevi un savu ģimeni Viņa rokās un darīt to, kas Kungam ir svarīgs.
Ar šo notikumu viņu dzīvēs sākās pilnīgi jauns posms, kurš vēl joprojām turpinās.
