Jau vairāk kā 20 gadus esmu kristietis. Spilgti atceros savu pestīšanu un to, kāds biju pirms iepazinu Dievu. Izmaiņas radikālas. Viena no lietām ko toreiz piedzīvoju bija atbrīvošana no alkohola. Visus gadus līdz pestīšanai sevi atceros kā alkoholiķi vārda tiešākajā nozīmē. Alkohola lietošana man nesaistījās tikai ar tusiņiem. Es labi zināju, ko nozīmē būt pilnībā saistītam, kad tev jūk ārā gimene, cieš bērni, bet tu nespēj pieņemt lēmumus, nespēj nedzert. Gribi būt brīvs, bet nevari tāds būt.
Kad manā dzīvē ienāca Jēzus, es neapzinājos, ka man vajadzīgs Glābējs. Es tikai sapratu, ka gribu ko mainīt. Jēzus manā dzīvē ienāca kā Glābējs. Tas bija tik radikāli! Līdz ar to atnāca tik ilgi gaidītā un gandrīz vairs necerētā brīvība no alkohola. Tās nebija izmaiņas prātā kā lēmuma sekas vai pareizi noformulētas lūgšanas rezultāts. Tas bija kas daudz vairāk – neizsakāms piedzīvojums dvēselei un miesai. Interesanti, ka vēl kādu laiku es neapzinājos, ka esmu brīvs. Bija reizes, kad pēc ieraduma es atkal gatavojos lietot alkoholu, bet tad, pašam par lielu pārsteigumu, atskārtu, ka to nevēlos. Dzeršana priekš manis bija kļuvusi riebīga. Es to vienkārši vairs nevarēju dabūt sev iekšā.
Kopš tā notikuma pagājuši daudzi gadi, un es tiešām varu teikt, ka Jēzus mani ir atbrīvojis no šīs verdzības. Vēlāk es to saņēmu kā atklāsmi, ka Jēzus pie krusta iedzēra etiķi manā vietā, lai man šodien vairs nebūtu jādzer šādas dziras.
Jēzus dziedina ģimeni
Pirms Jēzus kļuva par manu Glābēju, biju jau nodibinājis ģimeni. Bet tā noteikti nebija laimīga ģimene. Mēs bijām uz iziršanas robežas. Bet Dievs nekad nenokavē. Sieva pirmā izvēlējās atdot savu dzīvi Jēzum. Paldies Dievam, ka man nevajadzēja daudz laika, lai saprastu, ka arī man tas ļoti vajadzīgs. No tā brīža mūsu attiecības un līdz ar to visa ģimenes dzīve sāka mainīties.
Tas nebija mūsu nopelns. Vienkārši mēs viens otru ieraudzījām citā gaismā. Sākām saprast viens otru un to, ko priekš mums nozīmē mūsu attiecības. Dievs deva sapratni par to, kāpēc esam kopā, ka esam Viņa savienoti. Tas bija interesants periods, kaut kas pilnīgi jauns. Var teikt, ka šajā laikā mūsu ģimene tika uzcelta no jauna, ne uz vecajiem pamatiem.
Mēs esam piedzīvojuši visāda veida brīnumus un svētības, arī to, ka bērni ir Dieva dāvana. Šodien mums viņi ir jau četri. Un mēs baudām dzīvi, baudām kā priekus, tā arī grūtības kopā ar Dievu. Mēs baudām savu ģimenes dzīvi, mīlestību savā starpā un to, ka visādos veidos varam darīt labus darbus.
Salamana dzimšanas brīnums
Pie saviem bērniem mēs esam piedzīvojuši ļoti daudzus brīnumus. Viens no tiem notika laikā, kad mana sieva gaidīja ceturto bērniņu, mūsu jaunāko dēlu. Tā kā zinājām, ka tas būs puika, pirmdzimtais dēls, mēs viņu ļoti gaidījām. Taču tad sievai pasliktinājās analīzes, un ārsti sāka izteikt dažādus minējumus, uzstādīt diagnozes, brīdinot, ka gan mātes, gan bērna dzīvība ir apdraudēta. Ka dzemdības var būt ļoti problemātiskas vai būšot jātaisa pirmsdzemdību operācija.
Atceros sievas zvanu man uz darbu ārsta apmeklējuma laikā, kurā viņa paziņoja, ka ārsti viņai liekot tūliņ doties uz slimnīcu un veikt operāciju. Situācija esot ļoti nopietna un operācija nebūšot vienkārša, jo tā vairs neesot pirmsdzemdību operācija, bet tāda, kurā jāizbeidz bērna dzīvība, lai māte paliktu dzīva. Kā tēvam man šī ziņa bija pārāk šokējoša, un es būtu varējis pieņemt kādus steidzīgus lēmumus. Taču paldies Dievam par Dieva Garu, jo pēkšņi manā sirdī atskanēja Jēzus vārdi Jairam: „Nebīsties, tici vien!” Un šos vārdus es nodevu arī savai sievai pa telefonu: „Nebīsties, ticam!”
Saukdams uz Dievu es braucu pie sievas. Ar ārstu pārrunājām esošo situāciju, un es dakterei mēģināju teikt, ka mēs ticam Dievam, ka šinī gadījumā rezultāts var būt labvēlīgs, un, ka viņu izvēlētais risinājums noteikti nevar būt vienīgais. Teicu, ka negribam piekrist šādai operācijai. Daktere palika pie saviem uzskatiem, un rezultātā es parakstīju dokumentu par to, ka atsakos no operācijas un uzņemos atbildību par sava lēmuma sekām.
Tas bija pāris stundu jautājums, un visa situācija izmainījās. Rezultātā mums piedzima jauks, pilnīgi vesels, skaists puika bez jebkādām komplikācijām, un mēs viņam devām vārdu Salamans. Protams, ka ārsti bija izbrīnīti un viņi nespēja saprast, kā tas iespējams. Bet mēs zinām, tas bija Dieva brīnums.
Normunds Lemantovičs
