Ījaba grāmata 24.nodaļa
1 Kādēļ gan nav apslēpti no Visuvarenā laiki, un kādēļ tie, kas Viņu pazīst, nedabū redzēt Viņa dienas?
2 Bet allaž pārcilātas tiek robežas, cits citam laupa ganāmpulkus kopā ar visiem ganiem.
3 Tie aizdzen prom bārabērna ēzelīti un ķīlā paņem atraitnes vienīgo vērsi.
4 Viņi nostumj nabaga ļaudis no dzīves ceļa, un zemes nelaimīgajiem visiem kopā ir jāpaslēpjas.
5 Redzi, līdzīgi meža ēzeļiem tiem jāiziet tuksnesī savos darbos, lūkojoties pēc laupījuma; klajums dod viņiem barību viņu bērniem.
6 Tīrumos viņiem jāievāc skābenes, un tie pārlasa bezdievīgo vīna dārzus.
7 Tiem kailumā, bez drēbēm, ir jāpavada naktis, pat bargā salā tiem nav segu.
8 Tos izmērcē kalnu aukstās lietus gāzes, un, bez pajumtes būdami, tie pieglaužas klintīm.
9 Bāriņu atrauj mātei no krūtīm, un ķīlā paņem nespējnieku skrandainos tērpus.
10 Un viņi klejo apkārt kailām miesām, bez apģērba, un izsalkuši viņi stiepj sapļautos kūļus.
11 Tie izspiež eļļu starp celtņu biezajiem mūriem, tie min vīna spiedes un paši cieš slāpes.
12 Bet mirēju vaidi atskan no pilsētām, un nosisto dvēseles brēc pēc atriebības, bet Dievs neņem vērā lūgšanas!
13 Citi ir kļuvuši gaismas pretinieki; viņi atstāj bez ievērības Viņa ceļus un neturpina tālāk Viņa tekas.
14 Nav gaisma vēl aususi, jau laupītājs piecēlies; tas nokauj kā apspiesto, tā nabago, un naktī zaglis piekopj savu tumšo darbu.
15 Un laulības pārkāpēja acs ir tā, kas gaida krēslas, jo tas domā: mani neviens pats neieraudzīs! – un viņš sev uzliek sejas aizsegu.
16 Tie laužas iekšā namos, nākot tumsai, bet dienā tie noslēdzas, jo tie nekā negrib zināt no gaismas.
17 Un tas visiem ir kopīgs, ka tiem rīts aust tumsā, nāves ēnā, un tiem visiem labi zināmi nakts tumsas briesmu darbi.
18 Ātri viņš aizslīd pa ūdens virsu; viņa druva ir nolādēta te virs zemes, tas nevar vairs virzīt savu ceļu uz saviem vīna dārziem.
19 Kā sausums un bula laiks izkusušo sniegu, tā nāves valsts aprij tos, kas ir grēkojuši!
20 Pat mātes klēpis tādu ātri aizmirst, kā salda bauda viņš paliek vienīgi tārpiem, neviens viņu nekad vairs nepiemin, un kā koks top bezdievīgais nocirsts,
21 viņš, kas izputinājis neauglīgo, to, kas nav dzemdējusi, un nav nekā laba darījis nevienai atraitnei!
22 Tāpat ar Savu spēku Dievs paildzina dzīvi varmācīgiem; no slimības gultas pieceļas dažs labs, kas jau pilnīgi bija zaudējis cerības dzīvot.
23 Viņš piešķir tam stiprumu un drošību, ļauj tam stāvēt stingri, un Viņa acis stāv nomodā pār tāda cilvēka ceļiem.
24 Tie jūtas gan augstu pacelti, bet mazu, tikai mazu acumirkli, un viņu vairs nav. Un, arī ja tie uzvedas pazemīgi, tiem jāiet bojā kā visiem pārējiem, un viņus nogriež kā vārpu stiebra augšgalā.
25 Vai tad tā nav? Kas mani sodīs savās dusmās? Vai es esmu melus teicis, un vai manis sacīto var pārvērst par kaut ko pilnīgi nenozīmīgu?”
Ījaba grāmata 25.nodaļa
1 Tad šuahietis Bildads atbildēja un sacīja:
2 “Vai valdonīga vara un baisma nav tikai pie Viņa, kas gādā par mieru Savā debesu augstībā?
3 Kas var izskaitīt Viņa karapulkus? Un kam pāri nepaceļas Viņa gaisma?
4 Kā tad gan cilvēkam lai būtu taisnība sacensībā ar Dievu, un kā cilvēks Viņam līdzās varētu izlikties taisns un šķīsts, kā no sievas dzimis?
5 Lūk, pat mēness nespīd pienācīgi gaiši, un arī zvaigznes nav pietiekami šķīstas Viņa acīm –
6 un cik mazāk tad vēl cilvēks, kas ir nieka kode, un cilvēka bērns, kas ir zemes tārps!”
Ījaba grāmata 26.nodaļa
1 Un Ījabs atbildēja un sacīja:
2 “Kā tu nu esi palīdzējis tam, kam pašam nav spēka, kā esi atbalstījis to, kā elkonis ir vājš!
3 Kādu padomu tu nu esi sniedzis tam, kam nav paša gudrības, un cik lielā pārpilnībā tu viņam esi cēlis priekšā savas zināšanas!
4 Kā priekšā tu esi uzstājies ar pamācīgu runu, un kā gars ir runājis no tevis?
5 Mirušo ēnas pat trīc izbailēs Dieva priekšā zem ūdeņiem un visi tie, kas tur mīt.
6 Mirušo valstība ir kaila Viņa priekšā, un nav pat apsega nāves bezdibenī.
7 Viņš ir tas, kas izpleš zemes ziemeļus pāri tukšumam, kas tur zemi uzkārtu ne pie kā.
8 Viņš savos mākoņos saņem ūdeni, un padebeši tomēr aiz šā ūdens svara nesaplīst gabalos.
9 Viņš aizsedz skatam Savu goda krēslu, tam pāri pārklājot Savus mākoņus.
10 Viņš pāri ūdeņiem nospraudis galējo robežu, kur saskaras gaisma un tumsa.
11 Un debesu balsti sāk grīļoties un trīcēt, kad Viņš rājas.
12 Ar Savu spēku Viņš apklusina jūru, un ar Savu gudrību Viņš satriec Rahabu.
13 Ar Viņa dvesmu debesis kļūst spoži tīras, Viņa roka ir tā, kas nodūra bēguļojošo pūķi.
14 Redzi, tās ir tikai Viņa valdīšanas pamales, un cik klusa čukstoņa ir tas, ko mēs no Viņa dzirdam! Tomēr pērkona dārdus kā Viņa varas izpausmi – kas gan tos var izprast?”
Ījaba grāmata 27.nodaļa
1 Un Ījabs turpināja savu sakāmo un sacīja:
2 “Tik tiešām, ka Dievs ir dzīvs, kas man manu taisnību atrāvis, un Visuvarenais, kas līdz izmisumam sarūgtina manu dvēseli,
3 tikmēr, kamēr vēl manās krūtīs ir kāda dzīvības elpa un kamēr vēl manās nāsīs ir Dieva dvesma,
4 nekad manas lūpas nerunās nepatiesību un mana mēle nemēģinās izteikt ko krāpšanas nolūkos!
5 Man ne prātā nenāk piešķirt jums taisnību, un līdz savam pēdējam elpas vilcienam es nenoliegšu pats sev savu nevainību!
6 Es esmu savai taisnībai pieķēries ar visu savu būti un neatteikšos no tās; mana sirdsapziņa mani nenosoda ne par vienu no mana mūža dienām!
7 Maniem ienaidniekiem lai klājas kā ļaundariem, maniem pretiniekiem kā netaisnajiem!
8 Uz ko tad vēl bezgodim cerēt, kad Dievs pārgriež viņa dzīvības pavedienu un atprasa viņa dvēseli?
9 Vai Dievs uzklausīs viņa kliegšanu, kad pāri viņam nolaidīsies posts?
10 Un vai tāds gan var droši paļauties uz Visuvareno, vai viņš var piesaukt Dievu ikkatrā laikā?
11 Es jums labprāt pamācīšu, kāda ir Dieva rīcība, un es neapslēpšu, kam ir nozīme un svars Visuaugstākā acīs.
12 Redzi, jūs visi jau par to paši esat pārliecināti; kāpēc tad jūs tai pašā laikā atrodaties tādu tik tukšu iedomu varā?
13 Lūk, šāds ir Dieva noliktais ļaunā cilvēka likteņa lēmums, un varas darītāji to pašu saņems kā mantojumu no Visuvarenā:
14 ja bērnu pulks tiem vairojas, tad vēl tikai zobenam, un viņu atvašu atvasēm nebūs maizes, ko ar sātu paēst.
15 Kas no tām paliks sveikā, to aizraus kapā mēris, un viņu atraitnēm nebūs pat ko apraudāt.
16 Ja viņam arī sudrabs būtu kā pīšļi kaudzē sabērts un drēbju gabali būtu kā māli grēdās sakrauti,
17 tad, lai gan viņš tās būs krājis, bet taisnie tās apģērbs, un nenoziedzīgie sadalīs viņa sudrabu.
18 Viņš savu namu ir uzcēlis kā kode, kā sargs, kas sastatījis savu būdu.
19 Gan viņš apgulstas kā pārticis vīrs ar visu savu naudu, bet, kad viņš savas acis atdara, tam nekā vairs nav.
20 Dienu viņu moka baiļu nojautas, un nakts laikā viņam visu aizrauj tuksnešainā auka.
21 Austriņa vējš viņu paceļ gaisā, tā ka tam jālido, un strauji aizpūš viņu prom no viņa dzīves vietas.
22 Bez žēlastības raida Dievs uz viņu Savas šautras, un par visu varu viņš gribētu aizbēgt no Viņa rokas.
23 Bet jautrā un ļaunā zobgalībā ļaudis vēl sit par viņu plaukstas, un svelpšana pavada viņu, viņam aizejot no viņa līdzšinējās dzīves vietas.