Lūkas 6:1-26
1 Un notika, kādā sabatā, Viņam caur labību ejot, Viņa mācekļi plūca vārpas un ēda, ar rokām tās berzdami.
2 Bet kādi no farizejiem tiem sacīja: “Kam jūs darāt to, kas sabatā darīt aizliegts?”
3 Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: “Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids ir darījis, kad tas bija izsalcis, un tie, kas pie viņa bija?
4 Ka tas ir iegājis Dieva namā un ir ņēmis un ēdis skatāmās maizes un devis arī tiem, kas bija pie viņa, lai gan vienīgi priesteriem bija atļauts tās ēst.”
5 Un Viņš tiem sacīja: “Cilvēka Dēls ir kungs arī par sabatu.”
6 Bet atkal citā sabatā, Viņam sinagogā ejot un mācot, notika, ka tur bija cilvēks, kam labā roka bija pamirusi.
7 Bet rakstu mācītāji un farizeji uz Viņu glūnēja, vai Viņš sabatā nedziedinās, lai atrastu iemeslu Viņu apsūdzēt.
8 Bet Viņš nomanīja viņu domas un sacīja uz cilvēku, kam roka bija pamirusi: “Celies un stājies šeit vidū!” Un tas cēlās un nostājās.
9 Tad Jēzus sacīja: “Es jums ko vaicāšu: vai ir brīv sabatā labu darīt vai ļaunu: dzīvību glābt vai maitāt?”
10 Un, visus viņus uzlūkojis, Viņš uz slimo sacīja: “Izstiep savu roku!” Un tas to darīja, un viņa roka tapa vesela.
11 Tad tie saskaitās līdz ārprātam un sarunājās savā starpā, ko varētu nodarīt Jēzum.
12 Bet notika tanīs dienās, ka Viņš aizgāja uz kalnu Dievu lūgt; un Viņš pavadīja visu nakti Dieva lūgšanā.
13 Un, kad gaisma ausa, tad Viņš sasauca Savus mācekļus un izredzēja no tiem divpadsmit, kurus Viņš nosauca par apustuļiem:
14 Sīmani, kuru Viņš nosauca par Pēteri, viņa brāli Andreju, Jēkabu, Jāni, Filipu un Bartolomeju,
15 Mateju, Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, Sīmani, sauktu Zelotu,
16 Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdu Iskariotu, kas vēlāk kļuva par nodevēju.
17 Nokāpis līdz ar viņiem no kalna, Viņš nostājās līdzenā vietā, un tur bija liels mācekļu pulks un liels ļaužu daudzums no visas Jūdejas un Jeruzālemes, kā arī no Tiras un Sidonas jūrmalas, kas bija sanākuši viņu klausīties un likties dziedināties no savām slimībām.
18 Arī tie, kas bija ļaunu garu apsēsti, tapa veseli.
19 Un visi ļaudis mēģināja Viņam pieskarties, jo spēks izgāja no Viņa, un Viņš visus darīja veselus.
20 Bet Viņš, pacēlis Savas acis uz Saviem mācekļiem, sacīja: “Svētīgi jūs nabagi, jo jums pieder Dieva valstība!
21 Svētīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs būsit paēduši! Svētīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesities!
22 Svētīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīst, izslēdz no sava vidus, lamā un zaimo jūsu vārdu Cilvēka Dēla dēļ.
23 Priecājieties viņā dienā un dejiet, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo to pašu viņu tēvi ir darījuši praviešiem.
24 Bet vai jums bagātiem, jo jums jau ir sava alga!
25 Vai jums, kas tagad esat paēduši, jo jūs izsalksit! Vai jums, kas tagad smejaties, jo jūs skumsit un raudāsit!
26 Vai jums, kad visi ļaudis jums teic glaimus! To pašu viņu tēvi darījuši viltus praviešiem.