Lūkas evaņģēlijs 20. nodaļa
1 Un notika, kad Viņš kādā dienā Templī mācīja ļaudis un sludināja evaņģēliju, Viņam piestājās augstie priesteri un rakstu mācītāji kopā ar vecajiem
2 un jautāja Viņam: “Saki mums, ar kādām tiesībām Tu to dari, vai kas Tevi uz to ir pilnvarojis?”
3 Bet Viņš tiem atteica: “Arī Es jums vienu vārdu vaicāšu:
4 sakait man, Jāņa kristība – vai tā bija no debesīm vai no cilvēkiem?”
5 Bet tie savā starpā sāka spriest: “Ja mēs teiksim: no debesīm, – Viņš sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt?
6 Bet, ja mēs teiksim: no cilvēkiem, – visa tauta metīs uz mums akmeņus, jo viņa ir pārliecināta, ka Jānis ir pravietis.”
7 Un tie atbildēja: “Mēs nezinām, no kurienes.”
8 Tad Jēzus viņiem sacīja: “Tad arī Es jums nesaku, kā pilnvarā Es šīs lietas daru.”
9 Bet ļaudīm Viņš sāka stāstīt šādu līdzību: “Kāds cilvēks stādīja vīnadārzu un izdeva to dārzniekiem, bet pats uz ilgāku laiku aizgāja dzīvot uz citurieni.
10 Kad bija pienācis laiks, viņš pie dārzniekiem sūtīja savu kalpu, lai viņi tam dotu no vīnadārza augļiem. Bet tie to sita un aizsūtīja tukšām rokām atpakaļ.
11 Tad viņš nosūtīja otru kalpu, bet arī šo viņi sita, apsmēja un sūtīja atpakaļ tukšā.
12 Vēl trešo viņš sūtīja. Bet arī šo tie sasita līdz asinīm un izmeta ārā.
13 Tad vīnadārza īpašnieks sacīja: ko man darīt? Es sūtīšu savu mīļo dēlu, varbūt tie viņu bīsies.
14 Bet dārznieki, to ieraudzījuši, sprieda savā starpā: šis ir tas mantinieks. Nokausim to, lai viņa mantojums nāk mūsu rokās.
15 Un viņi to izmeta ārā no vīnadārza un nokāva. Ko nu gan darīs viņiem vīnadārza īpašnieks?
16 Viņš nāks, nomaitās šos dārzniekus un vīnadārzu izdos citiem.” Klausītāji sacīja: “To tik ne.”
17 Bet Viņš tos uzlūkoja un sacīja: “Kā tad ir rakstīts: akmens, kuru namdari atmetuši, kļuvis par stūra akmeni.
18 Ikviens, kas uz to kritīs, sašķīdīs, bet, uz ko tas kritīs, to tas sadragās.”
19 Bet rakstu mācītāji un augstie priesteri, kas saprata, ka Viņš līdzību bija teicis par viņiem, no tā brīža centās pielikt rokas pie Viņa. Bet tiem bija bailes no tautas.
20 Tad tie glūnēja uz Viņu un sūtīja izlūkus, kam vajadzēja izlikties nevainīgiem, lai tie Viņu pieķertu kādā vārdā un To varētu nodot valdībai un zemes soģa varai.
21 Tie griezās pie Viņa ar šādu jautājumu: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu runā un māci pareizi un negribi iztapt cilvēkiem, bet pēc patiesības māci Dieva ceļu.
22 Saki, vai mums ir brīv ķeizaram nodevas dot vai ne?”
23 Bet Viņš noprata viņu viltību un sacīja tiem:
24 “Parādait Man vienu denāriju! Kā attēls un uzraksts tam ir?” Viņi atbildēja: “Ķeizara.”
25 Tad Viņš tiem atbildēja: “Tad nu dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!”
26 Tā viņiem neizdevās To noķert Viņa vārdos tautas priekšā, un, izbrīnījušies par Viņa atbildi, tie apklusa.
27 Bet pienāca vēl kādi no saduķejiem, kas noliedz augšāmcelšanos, un griezās pie Viņa,
28 jautādami: “Mācītāj, Mozus mums devis priekšrakstu: ja kam nomirst brālis, atstādams sievu, un viņam nav bērnu, tam jāapprec brāļa sieva, lai radītu savam brālim pēcnācējus.
29 Bija septiņi brāļi. Pirmais apprecējās, bet nomira bez bērniem,
30 tad viņa sievu apprecēja otrs.
31 Un pēc tam trešais, tāpat visi līdz septītam, un tie visi mira, neatstādami bērnu.
32 Beidzot nomira arī sieva.
33 Kā sieva nu viņa būs pie augšāmcelšanās, kad viņa ir bijusi par sievu visiem septiņiem?”
34 Jēzus viņam atbildēja: “Šinī dzīvē ļaudis precē un tiek precēti,
35 bet, kas tiks atrasti par cienīgiem ieiet viņā dzīvē un uzcelties no nāves, ne tie precēs, ne tiks precēti.
36 Un arī mirt tie vairs nevar, jo viņi ir līdzīgi eņģeļiem un ir Dieva bērni, būdami augšāmcelšanās bērni.
37 Bet, ka mirušie celsies augšām, uz to arī Mozus aizrādījis stāstā par ērkšķu krūmu, kur viņš Dievu sauc par Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievu.
38 Tātad Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņa priekšā visi ir dzīvi.”
39 Tad kādi no rakstu mācītājiem sacīja: “Mācītāj, Tu labi esi atbildējis!”
40 Un viņi vairs neko neuzdrošinājās Viņam jautāt.
41 Bet Viņš tiem teica: “Kā var sacīt, Kristus esot Dāvida dēls?
42 Jo Dāvids pats saka psalmu grāmatā: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas,
43 tiekāms Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām.
44 Tātad Dāvids Viņu sauc par Kungu; kā tad Viņš var būt viņa dēls?”
45 Un, visiem ļaudīm dzirdot, Viņš sacīja Saviem mācekļiem:
46 “Sargaities no rakstu mācītājiem, jo tie mīl apkārt staigāt garos svārkos un saņemt sveicienus tirgus laukumos un viņiem patīk ieņemt goda vietas sinagogās un viesībās.
47 Viņi apēd atraitņu namus, aizbildinādamies ar savām garajām lūgšanām. Viņi dabūs daudz smagāku sodu!”