Psalms 104: 18-35
18 Augstie kalni ir par mājokli kalnu kazām, un klintis āpšiem par patvērumu.
19 Tu radīji mēnesi laika noteikšanai, un sauli, kas pati zina savu gaitu.
20 Kad iestājas tumsa, tad metas nakts, tad kustas visi meža zvēri.
21 Jaunie lauvas rūc pēc laupījuma un gaida savu barību no Dieva.
22 Kad saule uzlec, tad tie pazūd un apgulstas savās alās;
23 tad cilvēks iziet pie sava darba, iegrimdams savā darbā līdz vakara laikam.
24 Cik lieli ir Tavi darbi, ak, Kungs! Cik daudz ir to, un tos visus Tu esi ar gudrību radījis; zeme ir Tavu radījumu pilna.
25 Redzi, jūra – cik liela un plaša tā uz visām pusēm! Tur mudžēt mudž neskaitāmā daudzumā visādi kustoņi, lieli un mazi.
26 Tur brauc kuģi, tur ir leviatāns, ko Tu esi radījis, lai tas rotaļājas tanī.
27 Viņi visi gaida uz Tevi, lai Tu viņiem barību dod savā laikā.
28 Kad Tu to viņiem dod, tad viņi to sakrāj; kad Tu atver Savu roku, tad viņi top paēdināti ar visu labu.
29 Bet, kad Tu apslēp Savu vaigu, tad viņi krīt bailēs; kad Tu viņiem atņem dvašu, tad viņi mirst un atgriežas pīšļos.
30 Kad Tu sūti Savu Garu, tad viņi top dzīvi radījumi, tā Tu atjauno zemes seju.
31 Tā Kunga godība lai paliek mūžīgi, Tas Kungs priecājas par Saviem darbiem!
32 Kad Viņš uzlūko zemi, tad tā trīc; kad Viņš aizskar kalnus, tad tie kūp.
33 Es dziedāšu Tam Kungam visu savu mūžu, es slavēšu savu Dievu, kamēr vien šeit mītu!
34 Manas sirds domas lai Viņam patīk, es priecāšos Tam Kungam!
35 Grēcinieki lai pazūd no zemes virsas, un kaut bezdievju nebūtu vairs. Teici To Kungu, mana dvēsele! Alelujā!