Tas notika dienā, kad lūdzu īpašu apsardzību saviem tuviniekiem. Todien Dievs pasargāja ne tikai viņus. Interesanti, bet tai laikā bija cilvēks, kurš lūdza arī par mani.
Vēlā vakarā, neilgi pēc pusnakts, es atgriezos mājās. Mans ceļš no vilciena stacijas veda cauri mežam. Es jutu, ka man kāds seko, bet jutos droši. Tikai, kad atskatījos, sapratu, ka vīrietis aiz manis nāk ar mērķi man uzbrukt. Visnepatīkamākās atmiņas no šī atgadījuma man palikušas par mirkli, kad es stāvēju pret viņu ar seju, viņš nāca man virsū, un es nezināju, kas notiks tālāk. Pēc brīža mēs jau cīnījāmies, un, dabīgi skatoties, man nebija nekādu izredžu vīrieti pārvarēt. Viss, ko varēju darīt, bija laikā, kad man mēģināja aizžņaugt kaklu, piesaukt Jēzus asinis un pretoties, cik vien spēka. Un spēka man nebija pietiekoši daudz.
Bet tajā pašā laikā, kā vēlāk izrādījās, arī mana māsa mājās lūdza par mani Dievu. Pēkšņi uzbrucējs vienkārši aizgāja projām. Aizejot viņš mēģināja paņemt manu somu, taču es to neatdevu, un viņš iegāja mežā. Tas neapšaubāmi bija Dievs, kurš mani izglāba: es pilnībā apzinos, ka manos spēkos nebija pārvarēt vai aizbiedēt pieaugušu vīrieti, kurš turklāt bija narkotiku reibumā.
Rita Vīgante