Esmu kristiete kopš 1997.gada. Kāds varētu jautāt, vai tev nav garlaicīgi ar Dievu? Vai nav apnicis pakļauties, sadzīvot ar ierobežojumiem… Atbilde – nē! Kopš kļuvu kristiete, mana dzīve ir kļuvusi piepildīta ar patiesu prieku, skaistumu un brīvību. Es piedzīvoju izmaiņas, kas nenotiek vienā dienā.
Man bija 26 gadi, kad mani atstāja vīrs. Vairāk par visu es biju vēlējusies ģimeni, bet kādu vakaru viņš teica: “Tu esi jauka, bet es vēlos dzīvot savu dzīvi. Paliksim draugi…” Tā kā bērnībā jau cietu no smagas vardarbības, es atradu sevī pietiekami daudz iemeslu, lai mani nebūtu vērts mīlēt. Jutos atkal nodota, nederīga, nolīdzināta līdz ar zemi. Reizēm, ejot pa ielu, bija sajūta, ka esmu ne tikai izģērbta, bet man ir noplēsta āda un katrs garāmgājējs var man pieskarties un sāpināt…
Vairāk kā sešus mēnešus gandrīz neko neēdu, negulēju, tikai raudāju. Likās, manis nav… Galvā vienīgais jautājums: kāpēc?
Tad pavisam skaidri sapratu, ka neviens man vairs nespēj palīdzēt, kā vienīgi Dievs. Sapratu, ka bez Viņa manai dzīvei nav jēgas. Ka tikai Viņš var parādīt kāda patiesībā esmu. Es atļāvu Dievam sevi izglābt. Viņš dziedināja vienu manu brūci pēc otras. Katru no tām piepildot ar Savu mīlestību. Lēnām sāku sevi ieraudzīt tādu, kādu Dievs mani radījis konkrētu sievieti Danu. Es atguvu pašapziņu, prieku, smieklus un mērķus! Šodien esmu pilna ar mieru un paļāvību. Man gribas smaidīt, mīlēt un priecāties!