Jesajas grāmata 31.nodaļa
1 Bēdas tiem, kas dodas uz Ēģipti pēc palīdzības un paļaujas uz kara zirgiem! Tie liek savu cerību uz cīņas ratiem, tādēļ ka to tik daudz, un uz jātniekiem, tādēļ ka viņu pulks arī tik liels, bet neraugās uz Israēla Svēto un nemeklē To Kungu!
2 Bet arī Viņš ir gudrs un liek ļaunumam nākt un neņem atpakaļ Savu brīdinājumu; Viņš celsies pret bezdievju namu un pret ļaunuma veicinātājiem.
3 Jo ēģiptieši ir cilvēki un ne dievi; viņu zirgi ir miesa un ne gars; kad Tas Kungs izstiepj Savu roku, tad klūp palīdzības sniedzējs un krīt pabalstītais, tie aiziet bojā visi kopā.
4 Jo tā Tas Kungs man sacīja: “Kā lauva un jauns lauva rūc pār savu laupījumu, kaut pret viņu dodas viss ganu pulks, tomēr tas nebīstas viņu balss troksni, un tam nav bailes no viņu pulka, tā Tas Kungs Cebaots nonāks karot uz Ciānas kalna un tā pakalna.
5 Kā lidojoši putni, tā Tas Kungs Cebaots aplidos Jeruzālemi, to apsargās ar Saviem spārniem, to pasaudzēs un izglābs.
6 Griezieties taču atpakaļ, Israēla bērni, pie Viņa, no kura jūs tik ļoti esat atkrituši!
7 Jo tanī dienā ikviens no jums atmetīs savus sudraba un zelta elka tēlus, ko jūsu rokas darinājušas sev par apgrēcību,
8 jo Asīrija kritīs ne no cilvēka zobena, un ne cilvēka zobens to aprīs. Bet, ja viņi bēgs no zobena, tad viņu jaunekļi kritīs verdzībā;
9 bet viņas klints iznīks bailēs, un viņas vadoņi aizbēgs un pametīs savu karogu,” – tā saka Tas Kungs, kam Ciānā ir ugunskurs un Jeruzālemē krāsns.
Jesajas grāmata 32.nodaļa
1 Tad ķēniņš valdīs pēc taisnības, un valsts vadītāji spriedīs taisnu tiesu.
2 Tie ikviens būs kā patvērums pret auku un kā pavēnis pret negaisu, kā ūdens strauts izkaltušā zemē un kā augstas klints ēna iztvīkušā un izslāpušā zemē.
3 Tad redzīgo acis nebūs aptumšotas un dzirdīgo ausis klausīsies uzmanīgi.
4 Vieglprātīgo sirds būs sapratīga, un nerunātīgo stostīgā mēle runās skaidri.
5 Neprašu vairs nesauks par dižciltīgu un blēdi par cienījamu cilvēku.
6 Jo zemisks cilvēks runā nelietību, un viņa sirds dzenas uz ļaunu; viņš dara negantību un runā melus pret To Kungu; viņš atrauj izsalkušam maizi un izslāpušam ūdens malku.
7 Līdzīgs ir blēdis – viņa tieksmes ir ļaunas, viņa rīcības paņēmieni ir noziedzīgi, viņa gars pilns viltīgu nolūku, lai ar melu valodu kaitētu nabagam, pat kur nabagais meklē savu taisnību.
8 Bet, kam goda prāts, tā domas ir šķīstas, un viņš arī turas pie tām.
9 Jūs bezrūpīgās sievas, uzklausait manus vārdus! Jūs savā pašpaļāvībā nesatricināmās meitas, iegaumējiet labi, ko es jums saku!
10 Pēc gada un dažām dienām jūs, pašpaļāvības pilnās, drebēsit, jo vīnogu ražas nebūs, neievāks arī dārza augļus!
11 Drebiet, jūs bezrūpīgās, un trīciet, jūs pašpārliecinātās! Izģērbieties, novelciet savas drēbes un apvelciet ap saviem gurniem sēru pārsegus!
12 Vaimanādamas sitiet pa savām krūtīm skaisto druvu un auglīgo vīnakoku dēļ,
13 manas tautas druvu dēļ, ko nomāc ērkšķi un dadži, ak, un grezno namu un priekiem bagātās pilsētas dēļ,
14 jo pilis ir atstātas, pilsētas troksnis apklusis, pils pakalni un izlūktorņi kļuvuši par paslēptuvēm, par mitekli meža ēzeļiem un par ganībām ganāmiem pulkiem,
15 līdz kamēr pār mums taps izliets Gars no augšienes. Tad tuksnesis kļūs par augļu dārzu, un dārzs būs kā mežs.
16 Tad tiesības mājos tuksnesī un taisnība augļu dārzā.
17 Un taisnības auglis būs miers un taisnības panākums – klusums un drošība mūžīgi.
18 Mana tauta tad dzīvos miera mājās, drošos mājokļos un netraucētos mitekļos.
19 Bet krusas negaiss būs, kad mežs kritīs un pilsēta nogrims pīšļos.
20 Labi jums, kas jūs sējat visur pie ūdeņiem un vēršu un ēzeļu kājas varat brīvi palaist vaļā!
Jesajas grāmata 33.nodaļa
1 Bēdas tev, postītāj, kas pats neesi postīts! Un bēdas tev, laupītāj, kas pats neesi aplaupīts! Kad tu būsi pabeidzis savu postīšanas darbu, tad izpostīs tevi pašu; kad tu būsi ar saviem laupīšanas darbiem galā, tad aplaupīs tevi pašu!
2 Kungs, esi mums žēlīgs, mēs paļaujamies uz Tevi! Esi Tu mūsu elkonis ik rītus un mūsu palīgs bēdu laikā!
3 Tautas bēg no Tavu soļu trokšņa, tās izklīst, kad Tu celies.
4 Tad jūsu laupījums un jūs paši tiksit pilnīgi pievākti, kā pievāc savu laupījumu siseņu mākonis un kā sienāži skraida, kad viņus izbiedē; tā ļaudis skraidīs, cenzdamies pievākt jo vairāk laupījuma.
5 Dižens ir Tas Kungs, jo Viņš mājo augstībā. Viņš piepildīs Ciānu ar tiesu un taisnību.
6 Un Viņš būs tavas dzīves pamats, pestīšanas bagātība, gudrības un atziņas avots; bijība Tā Kunga priekšā būs Ciānai dārga manta.
7 Lūk, viņu varoņi brēc uz ielas, miera sūtņi gauži raud!
8 Tukši ir ceļi, nav neviena ceļa gājēja; viņi lauzuši derību, postījuši pilsētas un nicinājuši cilvēkus.
9 Zeme sēro un nīkst, Libanons stāv nokaunējies un kalst nost; Saronas ieleja ir kā tuksnesis, Basans un Karmels birdina savas lapas.
10 “Tagad Es piecelšos,” saka Tas Kungs, “Es izsliešos visā augumā, piecēlies stāvus!
11 Jūs staigājat grūti ar zāli un sienu, bet dzemdēsit salmus; jūsu dusmu šņākoņa ir uguns, kas aprīs jūs pašus.
12 Tautas sadedzinās par kaļķiem vai kā nocirstus ērkšķus, kas ugunī izplēn.
13 Klausaities, jūs tālie, ko Es esmu darījis, un atzīstiet Manu varu, jūs tuvie!”
14 Tad bailes pārņem grēciniekus Ciānā un izbailēs dreb atkritēji: kas no mums var dzīvot postīgā ugunī, kas no mums var pastāvēt mūžīgās liesmās?
15 Kas taisnībā staigā un patiesību runā, kas noraida izspiestu mantu, kura rokas nepieņem dāvanas, kas aizbāž savas ausis, lai nedzirdētu runas par asinsdarbiem, kas aizdara savas acis, lai tās neraudzītos uz ļaunu,
16 tas dzīvos augstumos, kalnu pilis būs tam par patvērumu, tam būs sava maize, ūdens tam netrūks.
17 Tavas acis skatīs ķēniņu viņa glītumā un plašo zemi tālumā.
18 Tava sirds atcerēsies agrākos briesmu laikus un sacīs: kur ir naudas skaitītājs, kur ir svērējs un kur torņu saskaitītājs?
19 Neķītro tautu tu vairs neredzēsi, tautu ar tumšo nesaprotamo valodu; tie runādami stostās, ka neko nevar saprast.
20 Uzlūko Ciānu, mūsu svētku sanāksmju pilsētu, tad tavas acis redzēs Jeruzālemi kā drošu mitekli, kā telti, kam nav jāpārvietojas, kuras pamati nesatricināmi, kuras vadži neizraujami un kuras saites nesaraujamas.
21 Jo Tas Kungs pats Savā godībā būs pie mums plato straumju un upju vietā; airu laivas tur nebrauks, un liellaivas viļņos nepeldēs.
22 Jo Tas Kungs ir mūsu soģis, Tas Kungs ir mūsu likumu devējs, Tas Kungs ir mūsu ķēniņš, Viņš mūs izglābs.
23 Tavas virves tik ļengani nokarājas, ka nevar pienācīgi saturēt ne masta koku, nedz izplest buras. Bet tad bagātīgi izdalīs laupījumu, pat tizlie iegūs lielu daudzumu salaupītā.
24 Un neviens iedzīvotājs nesacīs: es ciešu. – Tautai, kas tur dzīvo, ir grēki piedoti.