Man ir nedaudz pāri 40. Vairākos sava mūža posmos (parasti grūtākajos) es meklēju Dievu. Taču tā īsti nevienā baznīcā vai gudrā grāmatā neatradu to, kas uzrunātu manu sirdi. Līdz pagājušā gada rudenī es sāku ieklausīties, ko par Jēzu man stāstīja draugs – kristietis. Ar viņu bijām pazīstami jau vairākus gadus, bet līdz šim nebiju sadzirdējusi, ko īsti viņš stāsta par Dievu un Viņa mīlestību. Gada sākumā kopā ar viņu pirmo reizi atnācu uz draudzi „Prieka vēsts”. Atskatoties uz notikušo, redzu, ka tiku lēnām gatavota savas dzīves līdz šim lielākajam triecienam.
Man bija veselības problēmas, kuru dēļ dažas reizes jau apmeklēju ārstu un izgāju īsu ārstēšanās kursu. Tomēr nebiju gatava tam, ko ārsts paziņoja 27.februārī: „Jums ir vēzis, un ne sākumstadijā, jārīkojas ātri… Nu ņemiet šo salveti, jāraud vēl būs daudz.”
Likās, ka pasaule pēkšņi ir apstājusies. Gāju pa ielu un viss, uz ko paskatījos, lika domāt – varbūt to redzu vai daru pēdējo reizi (pērku autobusa biļeti, eju pa šo ielu utt.). Paziņoju to draugam, kristietim Anglijā. Cilvēki, kuri nekad nebija mani redzējuši, sāka lūgt par mani. Arī man pašai vairs nebija šaubu kur meklēt palīdzību. Ja izsists stingrais (prāta) pamats zem kājām – apakšā, tad rokas tver augšā – pie Dieva. Svētdienā atdevu savu dzīvi Jēzum. Iepazinos ar vairākām māsām un brāļiem Kristū, kas sāka par mani lūgt, tāpat mani turpināja atbalstīt draugs Anglijā. Viņš man atsūtīja video no kāda dziedināšanas dievkalpojuma draudzē, kas slavena ar dziedināšanām. Drauga komentārs bija – ja vajadzēs, brauksim uz turieni. Tā bija draudze Bethel Kalifornijā, kur mācītājs ir Bils Džonsons. Nodomāju, ka izklausās labi, bet tik tālu… Diez vai…
Laiks gāja, iestājos slimnīcā, sāku ārstēšanos.. Tieši pēc mēneša nāca otrs trieciens – datortomogrāfija uzrādīja 7- 9 mezglus plaušās. Slēdziens – “izteikti aizdomīgi hematogēnām metastāzēm”. Gāju uz palātu un nepaspēju attapties, kad mani jau aizsūtīja uz ķīmijterapiju. Tomēr jau no paša sākuma es centos turēties pie vārda “aizdomas”. Negribēju ticēt diagnozei. Mani bija ļoti uzrunājusi mūsu mācītāja svētruna par “raudu orķestri”, kuru nevajag laist savā dzīvē. Lai arī mans prāts ir ļoti zinātkārs, šajā gadījumā es apzināti nemeklēju nekādu informāciju un tas, ko lasīju internetā par vēzi, aprobežojās ar pamatlietām, kas jāzina ārstēšanās laikā un ko par dziedināšanu no vēža saka kristieši.
Visumā tiku ar situāciju galā labi – spēju smaidīt par katru jaunu dienu, novērtēt to, ka konkrētajā brīdī man nekas nesāpēja. Pēc apstarošanas apakšstāvā, katru dienu cītīgi kāpu uz 7.stāvu ar kājām. Tomēr sāka parādīties blakusparādības, nācās samierināties, ka dažas lietas manā dzīvē mainījās neatgriezeniski. Pēc slimnīcas daudz laika pavadīju klausoties kristīgo radio, lasot un pārdomājot kristīgas grāmatas. Sāku lasīt Bībeli. Šajā laikā par mani bija vairākkārt aizlūgts un sludināta dziedināšana, tomēr laikam sirds dziļumos baidījos vilties, galvā skanēja vārdi “pat ja ne”. Es vairāk domāju par to, ka vēlos palikt uzticīga Dievam, arī ejot cauri visām grūtībām.
Vasaras beigās apmeklēju kristīgu konferenci Anglijā. Saviļņojošākais brīdis – kad runātājs aicināja iznākt priekšā, lai saņemtu aizlūgšanu tie, kam diagnoze – vēzis. Tā nu vairāku tūkstošu cilvēku priekšā notika aizlūgšana ar roku uzlikšanu. Pavadījumā skanēja brīnišķīga dziesma “Our Father”, kas mani ļoti uzrunāja. Atgriežoties mājās, pirmais ko ieraudzīju, ienākot „Prieka Vēstī”, – plakāts ar Bilu Džonsonu! Ja kalns neiet pie Muhameda… Biju tik saviļņota, uztvēru to kā zīmi no Dieva.
Pienāca laiks veselības pārbaudēm. Ejot no viena ārsta pie otra, katrs nākamais aizvien pārliecinošāk teica, ka tomogrāfijā redzamas metastāzes. Beidzot nonācu Stradiņa slimnīcā pie ārstes, kas paskaidroja situācijas nopietnību, Viņa izstāstīja, kas notiek šādas diagnozes gadījumos un kādas ir prognozes. Lai ieteiktu iespējamo ārstēšanu, viņa solīja manu gadījumu izrunāt ārstu konsīlijā. Manas izredzes – pēc iespējas drīzāk smags ķīmijterapijas kurss, kas uz neilgu laiku aizkavētu metastāžu attīstību. Ārste pabrīnījās, ka par spīti tam, ko viņa stāsta, es spēju smaidīt… Tam bija iemesls.
Jau no septembra beigām vairākas māsas draudzē man norādīja virzienu, kur skatīties – uz plūstošām dzīvā ūdens straumēm, uz sirdi, kas jātur gatava, lai varētu saņemt, un to, ka Dievs atbild ar pār pārim ejošu mēru un Viņa darbi ir vareni. Oktobra beigās manī notika pārmaiņas, – es vairs negribēju samierināties ar slimību (ja vien man dod mieru un izturību iziet cauri). Es prasīju Dievam to, ko viņš solījis – dziedināšanu, jo esmu Viņa bērns, un Dievs mani mīl!
Tikmēr bija pienācis novembra sākums, un tēvs mani uzaicināja līdzi uz Valsts lūgšanu brokastīm, kur izrādījās piedalās arī Bils Džonsons. Zinu, ka ne jau cilvēks dziedina, lai cik svētīts viņš būtu, bet man šī tikšanās drīzāk bija kā Dieva uzticības zīme. Pirms viņa uzstāšanās, mūziķi sāka spēlēt dziesmu…. tā bija tā pati, kura mani tik ļoti uzrunāja konferencē augustā. Manī kaut kas notika – asaras plūda straumēm, iekšā viss drebēja. Pēc kāda mirkļa, kad pasākums beidzās, atzvanīju cilvēkam, kas šajā laikā bija man zvanījis. Tā bija daktere no Stradiņiem, kas teica: „Konsīlijs saka, ka jums plaušās VAR NEBŪT metastāzes!” Lai pārbaudītu, viņa ieteica veikt nelielu plaušu operāciju un izņemt lielākos mezglus. Nedomājot piekritu, jo vairāk tāpēc, ka iepriekšējā vakarā biju skatījusies video, kurā sieviete stāstīja par dziedināšanu no vēža, arī viņai pēdējās operācijas laikā, izņemot metastāzes, pienāca atbilde “NO pathology”, kas nozīmēja, tās NAV bijušas metastāzes.
Konference ar Bilu Džonsonu, kas notika draudzē, bija svētki, lai es vēl vairāk tiktu stiprināta. Kad svētdienas rītā draudzē bija īsais sadraudzības brīdis, es iepazinos ar blakus sēdošo pāri, kuriem bērni Anglijā strādāja tieši tai pilsētā, no kuras ir mans angļu draugs. Pusdienās mēs apsēdāmies kopā, un sieviete liecināja, kā Dievs viņu brīnumaini dziedinājis no vēža – paredzētās operācijas rītā sonogrāfijā iepriekš atrastie bumbuļi vairs nav bijuši sameklējami! Pēc tam man bija iespēja arī saņemt aizlūgšanu no Bila Džonsona, bet es zināju, ka viss jau ir noticis, un šī ir tikai papildus odziņa manas ticības stiprināšanai.
Pirms operācijas gribēju būt labi apbruņota, tāpēc svētdienas dievkalpojumā par mani aizlūdza, tas ļoti stiprināja un palīdzēja. Vakarā pirms slimnīcas pēkšņi sajutos slikti, un mana lūgšanu grupiņa lūdza par mani, tā arī tam mēs tikām pāri. Operācija bija veiksmīga, bet atbildi nezināju vēl pāris nedēļas. Lai gan garā zināju, ka viss ir kārtībā, gribējās ārstu slēdzienu, lai būtu pilnīga drošība un es varētu liecināt. Pa šo laiku sapratu, ka notikusi vēl viena dziedināšana – jau pēc apstarošanas pavasarī man sāpēja locītavas, sāpes izpaudās katru reizi, kad bija jāsēžas vai jāceļas. Intensitāte nepalielinājās, bet arī nemazinājās. Biju samierinājusies, ka tas tā paliks uz mūžu. Bet tad pēkšņi sapratu, ka man vairs nesāp. Pēdējā reize, kad atceros, ka viss bija pa vecam, bija dziedināšanas dievkalpojums…
Atbildi par plaušām saņēmu otrdien 25.novembrī. Ļaundabīgu izmaiņu nav!
Savā iztēlē to redzu kā divas paralēlas realitātes – viena, kurā man metastāzes ir, otru – kurā to nav. Tā bija Dieva žēlastība, mana izvēle un daudzu cilvēku lūgšanu palīdzība, ka es tagad dzīvoju realitātē bez ļaundabīgām izmaiņām plaušās. Šo mēnešu laikā ir bijusi sajūta, ka eju pa ūdens virsu. Es lēni grimu, bet esmu pacēlusies virs nemiera ūdeņiem un lidojusi Dieva mīlestībā. Negribu teikt, ka priecājos par slimību, taču ceļš ar Dievu, pat caur slimību, ir bijis brīnišķīgs.
Slava Dievam!
Diāna / 2013.g. decembrī