Šī gada pavasarī manai mammai ārsti atklāja vēzi 4.stadijā ar metastāzēm daudzos orgānos. Jūnija vidū mana mammīte aizgāja mūžībā pie mūsu Debesu Tēva. Bet šis nemaz nav tas stāsts ar nelaimīgām beigām, jo esmu pateicīga Dievam, ka Viņš iedeva man skaistu pusotru mēnesi, kurā es varēju būt blakus savai mammai, dāvājot viņai visu to mīlestību un mieru, ko Dievs iedeva man. Mēs daudz runājāmies un kavējāmies dažādās atmiņās, es viņai lasīju priekšā Dieva Vārdu, un Vasarsvētku dienā viņa atvēra savu sirdi Jēzum, tik vienkārši un sirsnīgi, kā mazs bērns. Manai lūgšanai un ticībai par glābšanu mammai bija jāiztur laika pārbaude 23 gadi, tāpēc gribu pateikt ikvienam, ticiet par saviem tuvajiem un vienu dienu jūs piedzīvosiet, kā viņu sirds atveras.
Mammas pēdējā vizītē Onkoloģijas centrā ārsts manai māsai pateica sekojošu teikumu: “Iesaku Jums un Jūsu māsām pārbaudīt vēdera dobumu jeb zarnas!” Kad māsa man to pateica, es tikai nodomāju: “Jā, jā, kaut kad jau to varbūt izdarīšu, jo es jutos ļoti labi, man nebija nekādu redzamu vai miesā jūtamu pazīmju, ka kaut kas nav kārtībā.” Bija sanācis tā, ka es jau iepriekš no ģimenes ārsta bija paņēmusi nosūtījumu, lai pārbaudītu kuņģi un tad uzzināju, ka vienā un tajā pašā reizē var pārbaudīt arī zarnas. Jūlija beigās zvanīju uz gremošanas slimību centru “Gastro”, lai pierakstītos uz kuņģa un zarnu izmeklējumu un sieviete, kas atbildēja uz manu zvanu, paziņoja, ka tuvākais datums ir 2015.gada janvāris, kad rindas kārtībā varu saņemt šo pakalpojumu. Gribēju jau teikt, lai tik pieraksta, jo man jau nav kur steigties, taču jau tajā brīdī Kāds vadīja visu šo procesu, jo viņa uzjautāja, vai gadījumā man nav apdrošināšanas polise. Pateicoties polisei, ko man ir piešķīris uzņēmums, kurā strādāju, es varēju nozīmēto procedūru saņemt jau augusta vidū. Pēc izmeklējumiem pie manis pienāca ārste un paziņoja, ka zarnās ir atrasti polipi un tika paņemts materiāls uz biopsiju, un pēc 10 dienām es varu doties pie sava ģimenes ārsta, lai uzzinātu rezultātus. Ģimenes ārste, apskatot saņemtos rezultātus, diezgan skumjā tonī pavēstīja, ka vienā no polipiem ir atrastas sliktās šūnas un ka pēc iespējas ātrāk man vajadzētu konsultēties ar onkologu. Viņa ļoti norūpējusies raudzījās uz mani un piedāvāja man izrakstīt kādus antidepresantus, un ieteica padzert nomierinošas tējas. Taču es atbildēju, ka zinu, kur rast mieru un man neko nevajag izrakstīt. Pēc šīm ziņām es tā īsti vēl neaptvēru, kas tad ir patiesā diagnoze, jo vārdi: „konsultējaties ar onkologu”, man vienreiz jau bija dzirdēti saistībā ar mammu, un es nepieļāvu ne mazāko domu, ka manī varētu būt šis rāpulis vēzis, no kā visi baidās. Tobrīd jutos tā, ka skatos kaut kādu filmu, kuras varone esmu es, bet tā nav patiesā dzīve. Taču onkologs apskatot visus saņemtos biopsijas rezultātus pateica īsi un skaidri: “Jums ir ļaundabīgs audzējs un pēc iespējas ātrāk vajadzētu veikt operāciju.” Braucot uz mājām, pa ceļam nodomāju, ka velnam nav nu nekādas izdomas. Kā var būt tā, ka arī man tāpat kā manai mammai ir vēzis resnajā zarnā? Es taču tik veselīgi ēdu, nodarbojos ar fiziskajām aktivitātēm, esmu pilna optimisma un katru dienu dzīvoju roku rokā ar savu mīļo Tēti Dievu. Bet turpat jau šis melis man čukstēja ausī un mēģināja atnest bailes: “Tu tik daudz izlasīji informāciju, kad mamma bija slima, tu zini statistiku, ka pēdējos gados Latvijā šis ir visizplatītākais vēzis un ka no 1000 saslimušajiem 700 cilvēki mirst.”
Cik labi, ka man ir Aizstāvis un Labais Tētis, kas nepamet, bet vienmēr palīdz un atbild! Nākošajā rītā Svētais Gars mani pamodināja ar Vārdu no 91. Psalma 7.panta: “Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars”. “Jā, mana meitiņa, Dievs teica, tevi tas neskars, tu nemirsi, bet vēl redzēsi savus mazbērnus un mazmazbērnus.” Turpmāko laiku līdz operācijai es vienkārši peldēju Dieva mierā, jo Viņš katru dienu mani piepildīja ar Savu Vārdu un es ik brīdi sludināju audzējam, ka viņš mirst manā miesā. Šajā laikā liels uzmundrinātājs un stiprinātājs bija arī mans vīrs Raimonds. Viņš saņēma Vārdu no Jāņa evaņģēlija 11 nodaļas, ka šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts. Kādu dienu Svētais Gars man atgādināja vārdus no šī gada pravietojumu: “Es lietošu jūs! Tāpēc, ka jūs esat Mana metode, jūs esat Manas rokas, Manas kājas, jūs esat Mana mēle, jūs esat Mana gaisma. Jūs esat nolikti šajā pasaulē, lai Es uzrunātu cilvēkus.” Un es ieraudzīju, ka, esot slimnīcā, es varēšu būt par šo metodi, lai cilvēkiem, kuriem ir nolemtības sajūta, pateiktu, ka Dievs Viņus mīl un ir cerība.
Šobrīd jau viss ir aiz muguras un es esmu pilnībā dziedināta. Dievs izdarīja lielu Brīnumu un uz katra soļa parādījās Viņa maigās rokas pieskāriens: bija paredzēts, ka operācija ilgs 3 stundas, bet man tā notika tikai nedaudz vairāk kā 1 stundu. Es ļoti ātri atgāju no narkozes un dzīšanas process man notika 2 reizes ātrāk kā ierastajos gadījumos. Pēc ārstu konsīlija lēmuma, saņemot histoloģisko atbildi, ir sekojošs rezumē: audzējs ir pilnībā izgriezts un audzēja augšana netika konstatēta, kas nozīmē, ka man nevajag veikt papildus ķīmijterapiju. Es skaļi gavilēju: “Dievs ir uzticams, Viņš nekad nenokavē un es esmu dziedināt.” Dieva Vārds ir dzīvs: “Un tāpēc, ka šis, ko jūs redzat un pazīstat, ir ticējis Viņa Vārdam, Viņa Vārds to ir dziedinājis, un ticība, kas ar to nāk, tam devusi veselību jūsu visu priekšā.” (Apustuļu darbi 3:16) Dieva Dēls nomira par ikkatru slimību un Viņam nav starpība vai tas ir klepus vai vēzis. Viss ir jau izdarīts! Un es biju Viņa metode, kamēr atrados Onkoloģijas centrā. Varēju iedrošināt vairākas sievietes, kas gaidīja savu rindu uz operāciju. Varēju stāstīt, cik Dievs ir labs un Viņš mīl katru cilvēku un katrs cilvēks Viņam ir svarīgs.
Paldies, paldies, paldies Dievam par visu!
Ar cieņu un patiesā mīlestībā,
Ieva Gromska