Ernests dzīvoja bezrūpīgu, mūsdienīga jaunieša dzīvi, līdz brīdim, kad nonāca situācijā, kurā pats uz saviem spēkiem vairs nevarēja paļauties. Tomēr lielā satraukumā izdvestais sauciens uz Debesīm izmainīja viņa dzīvi.
Es piedzimu un izaugu kristīgā ģimenē. Man nebija grūta bērnība, jo vecāki bija uzticīgi un mīlēja Dievu, bet mani nevarēja nosaukt par patiesu kristieti, jo nekas manā dzīvē par to neliecināja. Vecāki mani labi audzināja, bet man patika plūst pa šīs pasaules straumi. Nolēmu mainīt savu dzīvesveidu vēlāk, kad būšu pamēģinājis to, ko šī pasaule piedāvā.
Es nekaunējos sevi saukt par kristieti un man likās, ka mana pārliecība par Dieva eksistenci mani turēja Dieva labo cilvēku sarakstā. Pietiekami daudz laika pavadīju ar dažādiem draugiem un ar laiku apklusināju savu sirdsapziņu. Gribēju baudu tagad un tūlīt, tāpēc tad, kad man piedāvāja simto reizi cigareti uzsmēķēt, alkoholu iedzert un vēlāk arī pornogrāfiju skatīties, un zālīti pīpēt, tad man nebija nekādu bremžu uz to, lai gan iekšēji zināju to, ka tas ved nepareizajā virzienā.
Vēlāk iepazinos ar meiteni vārdā Estere. Nekad savā dzīvē nebiju saticis vienaudzi, kas tik atklāti izrādītu savu kristīgo dzīvesveidu. Visi zināja, ka viņa tāda ir. Viņa nespēja pat iedomāties, par to kaunēties. Attiecības ar Dievu viņai bija ārkārtīgi svarīgas
Viņa mani aicināja uz jauniešu pasākumiem savā draudzē un skubināja lasīt Bībeli, bet Bībele man bija vienkārši tukši vārdi vai garlaicīga grāmata, kas mani vispār nesaviļņoja. Bet man Estere iepatikās, tāpēc viņas dēļ es centos mainīt savu dzīvesveidu. Man šķita, ka tas man padevās ļoti labi, tāpēc lepojos ar sevi. Bet Dievs man palīdzēja saprast, ka es bez Viņa neko nespēju.
Gadu pirms es satiku Esteri, man parādījās cukura diabēts, bet es vāji pieskatīju savus cukura līmeņus. Tādēļ daļa nervu šūnas uz vienas manas kājas tika sabojātas. Manī tas iedvesa lielu uztraukumu, jo es zināju, ka bieži cukura diabētiķiem tiek amputētas nejūtīgās kājas nepamanītas brūces dēļ.
Trīs dienas es bakstīju nejūtīgo kājas daļu ar asiem priekšmetiem un dušā tecināju virsū gan karsto, gan auksto ūdeni, bet nejutu neko. Tad trešās dienas vakarā, es satraukumā piesaucu Dievu, bet jutos kā degošā mājā. Līdz šim es biju uzturējies savas dvēseles nama augstākajā stāvā, bet pamati jau no sākuma dega.
Dievs man parādīja tādu kā vīziju, kurā es uz kādas apmales uzgūlies esmu pusbeigts savu grēku dēļ, bet man pretī nāk tāda kā ēna cilvēka figūrā. Viņa man pienāk klāt, pieliecas, noglāsta galvu un aiziet tālāk. Es izjutu spēcīgu Tēva mīlestību un tik bagātīgu, koncentrētu mieru, kādu vēl nekad nebiju piedzīvojis.
Pēc šī es aizmigu. No rīta pamodies, es sapratu, ka manas kājas maņas ir atjaunojušās. Lai gan beigtas nervu šūnas ne teorētiski, ne praktiski neatjaunojas bez Dieva iejaukšanās.
Tagad, kad es beidzot biju ieraudzījis, cik man Dievs daudz piedevis un cik personīgi Viņam rūpēja manas kaites, es nevarēju bez Viņa vairs dzīvot. Es gribēju Viņu iepazīt vēl vairāk un atbildēt Viņam ar pretmīlestību. Es piedzimu no augšienes, un Dievs man deva jaunu dzīvi.
Pats neredzamais, bet dzīvais visuma Radītājs aicināja mani personīgās attiecībās ar Sevi. Nevarēju atteikties.
Kā ir ar tevi? Vai tavi dzīves pamati ir drošībā?
Mani sauc Ernests. Un šis bija mans ceļš pie Jēzus.
Uzraksti mums vai arī pievienojies mazajai grupai.
