Jānis: Jau 18 gadus nodarbojos ar motokrosu, un tajā ceturtdienā devos uz kārtējo treniņu. Treniņš bija izcils, man viss padevās lieliski! Lēciens, piezemēšanās, pagrieziens. Treniņš jau tuvojās beigām, kad nolēmu izbraukt vēl pāris apļus. Veiksmīgi uzsāku startu, paņēmu smilšainos līkumus, priekšā mani gaidīja divi tramplīni – viens aiz otra. Nekas neparasts vai izaicinošs, pa šo trasi jau iepriekš biju braucis. Uzņēmu ātrumu, ieskrējos ar domu pārlēkt pāri abiem tramplīniem, taču, jau esot gaisā, sapratu, ka ātrums ir mazliet par mazu un pāri otrajam tramplīnam netikšu. Tikai cerēju, ka motocikla amortizācija izturēs šo triecienu. Pēc spēcīga atsitiena pret otrā tramplīna smaili, lidoju pāri stūrei un paliku guļam uz trases. Sapratu, ka esmu smagi savainots, taču, lai man neuzlēktu virsū nākošais braucējs, piecēlos un nogāju no trases. Bija acīmredzams, ka labā roka un kāja ir smagi traumētas. Pēc mirkļa pieskrēja arī mani draugi, lai man palīdzētu. Palūdzu viņiem man novilkt cimdus, ķiveri un zābakus, zinot, ka vēlāk to izdarīt būs sāpīgāk. Man bija skaidrs, ka pēc iespējas ātrāk man jānokļūst mediķu rokās.
Uzņēmu ātrumu, ieskrējos ar domu pārlēkt pāri abiem tramplīniem, taču, jau esot gaisā, sapratu, ka ātrums ir mazliet par mazu un pāri otrajam tramplīnam netikšu.
Kristīne: Tas bija pavisam parasts vakars. Kā šodien atceros – stāvēju virtuvē pie plīts un bērniem cepu ābolu pankūkas, kad pēkšņi atskanēja telefona zvans. Nepazīstams numurs. “Jā, lūdzu!”, es priecīga pacēlu klausuli. “Te no Gaiļezera slimnīcas. Vai Jāņa sieva? Informējam, ka Jānis šobrīd tiek vests uz operāciju zāli, viņam ir lauztas abas rokas, abas kājas un mugurkauls. Šobrīd neko vairāk nevaram Jums pateikt. Rīt varat viņu satikt 18. nodaļā.” Pī, pī, un saruna bija beigusies.
Jānis: Nokļūstot Gaiļezera slimnīcā, biju pozitīvi pārsteigts, ka mani jau gaidīja mediķu komanda. Es tiku zibenīgi izmeklēts un aizvests uz operāciju zāli. Ap mani darbojās vairāki ārsti – ķirurgs ortopēds mēģināja salikt kopā manu izjukušo potīti un saskrūvēt sadrupušos labās kājas kaulus, bet mikroķirurgs “sastellēja” atpakaļ labās plaukstas locītavu, izmantojot metālu, skrūves un stiepli. Man bija lauzti 13 kauli, no kuriem lielākā daļa bija kompresijas lūzumi, tas nozīmē, ka kauls ir sadrupis sīkās daļiņās.
Un tad es uzzināju smagāko ziņu – man ir lauzts mugurkauls. Puse no L5 skriemeļa bija sadrupusi sīkās daļiņās un viena skriemeļa atlūza atradās bīstami tuvu mugurkaula smadzenēm, tādējādi radot paralīzes risku.
Kristīne: Pēc telefona zvana, es pasaucu bērnus un pateicu, ka tētis ir slimnīcā. Mēs kopā lūdzām, un es biju pārsteigta par vecāko bērnu drosmi un ticību. Man ticības bija stipri mazāk. Kad noliku mazās meitenes gulēt, pa galvu šaudījās visādas domas – vientuļa māmiņa ar četriem bērniem un vīru – invalīdu ratiņkrēslā. Tātad būs jāpārdod māja, jāmeklē vēl kāds darbs, lai varētu visus uzturēt, vairs nekādu kopīgu braucienu, nekādu pastaigu pa mežu, man dzīve vairs nekad nebūs normāla, mans sapnis par laimīgu ģimeni ir sabrucis, ir tikai drupas un putekļi… Grozoties gultā no vienas puses uz otru, es sapratu, ka nespēšu aizmigt. Man vajag Vārdu no Dieva, jo tikai Viņa Vārds var būt kā kā patvērums un stiprinājums.
Es paņēmu rokās Bībeli un atvēru 40. Psalmu, kur ir rakstīts: “Es gaidīt gaidīju uz To Kungu, un Viņš noliecās pie manis un uzklausīja manu saucienu. Viņš mani izvilka no ciešanu bedres, no dubļainām dūņām, un cēla manas kājas uz cietas klints, stiprinādams manus soļus.”
Tas bija viss, kas man vajadzīgs – es sapratu, ka Jānis nebūs paralizēts!
Jānis: Te nu es biju – stiprais, veiksmīgais vīrs, pēkšņi piekalts pie gultas, nespējīgs pats sevi apkopt un palīdzēt, ar 50% varbūtību būt paralizētam.
Taču cauri ārstu slēdzieniem un apjukumam, man sirdī skanēja klusa Svētā Gara balss, kas man atgādināja Rakstu vietu: “Tiem, kas Dievu mīl, Viņš visas lietas vērš par labu!” Tajā brīdī es pieņēmu lēmumu, ka neuzdošu jautājumu, kāpēc tā ir noticis, un nerakņāšos pagātnē, kurā es tāpat neko nevaru mainīt, bet ņemšu Dieva Vārdu un atraisīšu to pār savu miesu un savu nākotni.
Par spīti ārsta diagnozēm, es sāku pateikties un slavēt Dievu par pozitīvu iznākumu. Es liku debesīm nonākt manā palātā!
Kristīne: Kad es satikos ar ārstu, viņš teica, ka savā 20 gadu praksē viņš nebija redzējis tādu lūzumu – ieraugot rentgenu, viņš neesot sapratis, ko ar to visu iesākt. Ārsts skaidri pateica: “Šo datumu Jūs atcerēsieties kā pagrieziena punktu savā dzīvē. Lūzumi ir smagi. Nekad vairs nebūs tā, kā agrāk!”
Jānis: Kad rokas un kājas bija veiksmīgi saliktas kopā, nonācām līdz jautājumam, ko darīt ar lauzto muguru. Operācijas prognoze bija 50% pret 50% – tā būs veiksmīga, vai arī es palikšu uz mūžu paralizēts. Vienīgais, uz ko es varēju cerēt, bija Dievs. Tas bija 17. novembris, kad mani aizveda uz kārtējo operāciju, šoreiz, lai mugurā ieliktu 4 stieņus un 8 skrūves. Kopā tika saskrūvēti 5 mugurkaula skriemeļi.
Kristīne: Operācija sākās jau no rīta, un ap 11:00 es zvanīju uz nodaļu, lai noskaidrotu, vai Jānis ir jau atvests atpakaļ. Nē, vēl nav. 11:30, 12:00, 13:00 – nekādu ziņu! Mani pārņēma nemiers, un es nolēmu zvanīt dakterim, kurš konsultēja mūs par muguras operāciju. “Dakter, Jāni šobrīd operē, bet nu jau ļoti ilgi. Vai tā varētu būt?” Daktera atbilde mani satrieca: “Kristīn, neviens cilvēks nevar fiziski izturēt viena mēneša laikā trīs tik smagas operācijas! Protams, ka viņš ir aizvests uz reanimāciju, cilvēka ķermenis tik daudz nevar panest.” Man šķiet, ka tikai tad es sapratu, ka es Jāni varu arī zaudēt. Zaudēt cilvēku, kas ir bijis mans vistuvākais cilvēks 20 gadus. Man likās, ka es tajā brīdī ieskatījos nāvei acīs. Un mani pārņēma bailes. Es nebiju gatava viņu zaudēt. Taču pēc mirkļa iezvanījās telefons – tas bija Jānis! Viņš kaut ko murmināja klausulē, bet man bija vienalga – viņš ir dzīvs!
Taču arī tur Dievs bija ar mani. Bija brīži, kas es gulēju savā gultā un aiz laimes varēju raudāt no Dieva klātbūtnes, no apziņas, ka Viņš ir man līdzās.
Jānis: Kad nācu pie samaņas, ārsta pirmais jautājums bija: “Vai Tu jūti kājas?” Un es jutu savas kājas! Tātad operācija bija veiksmīga! Tomēr atgūšanās no operācijas bija smaga. Es nebiju spējīgs pats pagriezties no vieniem sāniem uz otriem, un jau 6 nedēļas es gulēju 2 kvadrātmetros. Nu es biju pilnībā atkarīgs no citu cilvēku palīdzības. Taču arī tur Dievs bija ar mani. Bija brīži, kas es gulēju savā gultā un aiz laimes varēju raudāt no Dieva klātbūtnes, no apziņas, ka Viņš ir man līdzās.
Atveseļošanās bija strauja, un ārsti brīnījās, cik ātri dzīst brūces, un cik ātri es atgūstos. Pēc 6 nedēļām es piecēlos sēdus un spēru pirmos soļus…
Nu jau pagājuši vairāki gadi. Lai gan prognozes bija, ka potītes kustība pie šāda veida lūzumiem varētu saglabāties no 30 līdz 50 procentiem un man vajadzētu būt klibam, tomēr es to varu kustināt pilnā amplitūdā! Mikroķirurgs, kas salika kopā manu labo roku, bija pārsteigts par lielisko rezultātu un manu gadījumu veda uz Āzijas ārstu konferenci, lai parādītu, cik veiksmīga bijusi operācija. Slava Dievam!
Es nevaru vārdos izteikt, cik ļoti daudz man nozīmēja ģimene, draudze, tās atbalsts, lūgšanas un mīlestība!
Kristīne: “Ikviens, kas pie Manis nāk un Manus vārdus dzird un dara, – Tas ir līdzināms cilvēkam, kas, ēku celdams, dziļi raka un pamatu lika uz klints. Kad nu plūdi nāca, tad ūdeņi lauzās uz ēku, bet nespēja to kustināt, jo tā bija celta uz klints.” Lūkas 6:47-48
Mēs negribam savā dzīvē piedzīvot vētras vai plūdus, mēs negribam, lai stiprs vējš pūš un apdraud mūsu namu, bet reizēm tā notiek. Jēzus teica: “Pasaulē Jums būs bēdas, bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” Mūsu klints ir Jēzus Kristus, Dieva Dēls, Viņš mums ir klāt bēdās, Viņš mūs izrauj no tām un ceļ godā. Jebšu arī staigājam tumšā ielejā, Viņš ir pie mums. Mūsu Glābējs, mūsu Gans, mūsu Sargs un Ārsts.
Jānis un Kristīne
