Erīna Pike
Es NEPIEDZIMU kā homoseksuālis, lai gan dzīves stils, kuru piekopu lielāko savas dzīves daļu, lika man tam ticēt. Nav zinātnisku pierādījumu, kas norādītu, ka kāds var piedzimt par geju. Nav arī nekādu pierādījumu tam, ka pastāv tāds – geju gēns, par kuru šodien runā kā neapgāžamu pierādījumu. Bet pavisam skaidri ir zināms, ka ir kustības un organizācijas, kuras ir ieinteresētas un vēlas, lai mēs šīm izdomātajām lietām ticētu un mums, sabiedrībai, homoseksuāļu dzīves stils liktos pieņemams, kaut patiesībā tāds galīgi nav. Es to zinu, jo pati darbojos šajā organizācijā. Es pati ar atplestām rokām sagaidīju pusaudžus un jauniešus, solot viņiem zelta kalnus un brīnišķīgu dzīvi, ja vien viņi būs pret sevi patiesi un dzīvos šo dzīvesveidu. Mūs apmācīja iedrošināt un motivēt viņus – nebaidīties ļauties šīm iekārēm. Tas ir ļauns gars, kustība, kas vēlas pārņemt nāciju. Kustības, kas tiek ļoti labi finansētas un atbalstītas.
Arī man uzbruka šis homoseksuālisma gars un padarīja mani atkarīgu. Toreiz vēl biju pārāk jauna, lai to atpazītu un cīnītos pret to. Tāpēc es ienīstu šo dēmonisko pasauli par to, ko tā ar mani nodarīja, un cik tālu tā aizveda mani no patiesības. Paldies Dievam par Viņa žēlastību un glābšanu!
Es uzaugu kristīgā ģimenē, bet patiesībā, mēs ar vecākiem bijām kā baltās avis melno avju vidū, visas mūsu lielās ģimenes kontekstā. Mūsu kuplā radu saime dzīvoja ļoti netīru un samaitātu dzīves veidu. Tā kā dzīvojam ļoti tuvu, mums nepārtraukti bija ciešs kontakts. Kā bērns es biju liecinieks dažāda veida vardarbībai, kas norisinājās radinieku ģimenēs – laulības pārkāpšana, šķiršanās, alkoholisms, atkarības, fiziskā un emocionālā vardarbība. Manu radinieku vidū bija cilvēki, kas piekopa homoseksuālu dzīvesveidu, bet citi ar šo grēku apzināti spēlējās.
Manu nevainību man rupji atņēma ļoti agrā bērnībā. Es gāju tikai ceturtajā klasē, kad mani izvaroja. Tas manī iedzina tādas bailes no vīriešiem, ka es pat vēlāk domās nevarēju pieņemt iespēju, ka kāds no tiem man tuvotos. Pieņemamāks man šķita tas dzīvesveids, kādu piekopa daži mani radinieki – es sāku skatīties uz sava dzimuma pārstāvēm. Jau septītajā klasē man bija mana meitene un šāda veida attiecības es uzturēju visu pamatskolas un vidusskolas laiku. Vecāki zināja par manu izvēli un, lai gan viņi to nekādā veidā neatbalstīja, es biju viņu bērns, un viņi mani mīlēja. Bija vakari, kad dzirdēju vecākus lūdzam par mani, bet mana sirds bija cieta, un man bija vienalga. Deviņpadsmit gadu vecumā es pieņēmu lēmumu, ka esmu un palikšu lesbiete visu turpmāko dzīvi. Es izdarīju izvēli – pilnībā aiziet no Dieva. Mana dzīve bija – draugi, alkohols, sekss un nauda.
Divdesmit gadu vecumā es jau biju pilnīgi atkarīga no alkohola. Nespēju skaidrā izturēt pat vienu dienu. Brīžus, kad biju skaidrā, es ienīdu, jo tie man lika domāt un sajuties tukšai un nelaimīgai. Es ienīdu laiku, kad biju skaidrā, jo tad man nāca nojausma, ka eju pa nepareizo ceļu, ka mana sirds asiņo un ilgojas pēc kaut kā cita, kaut kā vairāk.
Kad man palika 30 gadi, es satiku kādu sievieti, kurā patiesi iemīlējos. Es viņai uzdāvināju solījuma gredzenu un pateicu vārdus: “Es apsolu, ka nekad tevi nepametīšu citas sievietes dēļ, bet varbūt es kādu dienu tevi pametīšu, izvēloties Dievu.” Mūsu attiecības ilga septiņus gadus.
Savos vēlajos trīsdesmit, es kļuvu par tā saukto “līderi” geju kopienā. Veidoju attiecīgas pazīšanās un kļuvu par populāru, skaļu, vulgāru izklaidētāju geju bāros, klubos un tusiņos. Bija cilvēki, kas mani apbrīnoja un vēlējās būt tādi kā es. Bija cilvēki, kas mani apskauda lielās naudas dēļ un protams, bija tādi, kas mani ienīda.
Lai gan kādam mana dzīve varēja likties aizraujoša un unikāla, es jutos kā pēdējais mēsls. Es ienīdu to, par ko biju kļuvusi. Es ienīdu to, ko darīju un kā liku justies citiem cilvēkiem. Es tēloju šo laimīgo lesbieti, kaut patiesībā biju gatava izbeigt savu dzīvi jebkurā brīdī. Es runāju un cīnījos par geju tiesībām un viņu laimi, kaut pati tik ļoti gribēju tikt no tā visa laukā. Es nespēju mīlēt, man viss bija vienalga. Mana dzīve bija viena liela katastrofa. Biju sāpinājusi savu ģimeni, draugus, partneres, bet visvairāk, Dievu. Mana dzīve bija vieni vienīgi meli, kurus lepni, ar paceltu galvu, es meloju katru dienu. Jaunajiem, kas atnāca ar nedrošu sirdi, es meloju, ka viss būs labi un jūsu izvēlētais ceļš ir pareizs. Es meloju, ka šis dzīves stils ir normāls un no dabas tā ielikts. Es visu laiku meloju.
Kādu dienu, es sāku domāt. Tas bija kas tāds, ko biju sev liegusi. Es uzdevu sev jautājumus: “Kā gan es šeit nonācu? Kā es kļuvu par šo nožēlojamo egoistisko un ļauno cilvēku?” Atbilde – es biju aizgriezusies, aizgājusi prom no Dieva. Taču es zināju, ka neatkarīgi no tā, kur es gāju, Viņš man vēljoprojām sekoja. Viņš mani nebija pametis un tupināja mani saukt atpakaļ. Viņš visu šo laiku bija mani sargājis un rūpējies par mani. Viņš stiepa Savas rokas man pretim, bet es savējās turēju sarautas dūrēs. Katru reizi, kad dzirdēju Debesu Tēva balsi, ienaidnieks man čukstēja melus: “Neviens tevi vairs negaida atpakaļ, tu esi pārāk daudz sliktu sadarījusi, tu esi pārāk netīra. Tu Jēzum tāda neesi vajadzīga. Padomā, ko visa tava kopiena par tevi domās. Cik gan ļoti tu tiksi apsmieta un pazemota. Paliec, tev te ir labi un silti.” Bet es zināju, ka man ir jārīkojas.
Es aizmuku no kopienas un cilvēkiem, kurus pazinu, uz citu štatu, vietu, kur neviens mani nezināja. Es sāku īrēt dzīvokli, un par brīnumu, sieviete kura man to izīrēja bija aktīva draudzes apmeklētāja. Jau nākamā dienā, tikko ievācos jaunajā dzīves vietā, es piekritu kopā ar viņu doties uz baznīcu. Lūdzu, bet neko nesajutu. Jau nobijos, ka esmu visu nokavējusi un mans grēku saraksts nu jau ir par garu, un esmu par netīru, lai Viņš mani pieņemtu, kad skaidri sapratu – ja man nav Dieva, manai dzīvei vairs nav jēgas. Tāpēc es turpināju lūgt. Dievkalpojums beidzās, bet es paliku zālē un lūdzu. Pēc trim stundām raudāšanas un izmisīgas lūgšanās, Dievs man pieskārās. Viņš noliecās pie manis un izglāba mani. Viņš lika man justies tik gaidītai un mīlētai. Viņš lika man justies tīrai un īpašai. Viņš noliecās pie manis, un es to burtiski sajutu. Viņš raudāja kopā ar mani. Viņš mani darīja jaunu, un es nekad vairs neesmu bijusi un nebūšu tā pati, kas es biju pirms Viņa pieskāriena.
Šodien Erīnas sirds deg par jauniešiem, kuri pazaudējuši dzīves jēgu un ceļu. Viņa darbojas Jauniešu krīzes centrā Teksasā, kurā sniedz palīdzību, dalās ar savu pieredzi un mudina ikvienu veidot savas attiecības ar Jēzu, lai atrastu piepildījumu savai dzīvei.
Raksta avots: cbn.com
