Slavēšanas komandas sadraudzības dienā, steidzoties pa kāpnēm, man sagriezās kāja un es nokritu. Kāja sāpēja, bet sadraudzības diena noritēja tik jauki un tādā Dieva klātbūtnē, ka sāpes vispār netraucēja.
Ariadna no slavēšanas komandas dalījās ar Vārdu par to, cik ļoti vajadzīgi mēs viens otram esam un patiesībā – mēs viens bez otra vispār nevaram paveikt to, kas mums jāpaveic. Šis Vārds mani ļoti uzrunāja, un nebija ilgi jāgaida, lai to spilgti sajustu “uz savas ādas”.
Kad devos mājās no sadraudzības dienas ar auto, sajutu, ka nospiest sajūga pedāli kļūst arvien sāpīgāk. Atbraucot mājās man sagādāja grūtības attaisīt zābaka rāvējslēdzēju, kurš izrādījās tik ļoti nostiepts, ka nevarēju tikt pāri vietai, kur sākās pampums. Kad ar lielām grūtībām rāvējslēdzēju kaut kā izdevās atvērt, manas acis nespēja noticēt tam, ko redzēja – kāja bija tikai nedaudz mazāka par futbolbumbu. Šoks mijās ar izmisumu. Vai dēļ noguruma pēc garās dienas, vai dēļ tā, ka pēdējā gada laikā esmu piedzīvojusi vairāk veselības uzbrukumu, kā līdz šim visas dzīves laikā kopā, bet es – Dieva bērns ar 16 gadu stāžu, mājas grupas vadītāja, slavētāja, kura miljons reižu pārliecinājusies par to, cik uzticams ir Dievs, vienkārši sāku izmisīgi raudāt. Tajā brīdī man piezvanīja meitene no manas mājas grupas, kurai pateicu savu asaru iemeslu, un viņa sāka runāt uz mani par to, ka Dievs ir lielāks par manu kāju, ka Viņš to vienā mirklī var darīt “normālu”, ka Viņš ir dziedinātājs, utt..
Viņa manās ausīs runāja patiesību, kamēr manas acis runāja neticību. Tajā mirklī es sapratu, cik ļoti man blakus ir vajadzīgi ticības pilni draugi.
Apzinājos, ka viņai vieglāk runāt arī tā iemesla dēļ, ka viņa neredz, ko redzu es, bet tajā pašā mirklī zināju arī to, ka viņa runā patiesību, ka viņa zina un es zinu, cik uzticams ir Dievs un, ka Viņam nekas nav neiespējams. Man tik ļoti vajadzēja viņas balsi dzirdēt cauri savām emocijām un arī sāpēm, jo tā bija Dieva balss. Kāja sāka sāpēt vairāk un vairāk, tajā naktī līdz plkst. 1:30 tā arī neaizmigu. Sajūtas liecināja, ka būs jāmeklē kāds, kas aizved uz traumpunktu, jo otrreiz apavus vairs tādā kājā uzvilkt nevarētu, līdz ar to ziemas laikā pašai izkļūt no mājas nereāli. Bet mājas grupas meitenes lūdza.
No rīta plkst. 7:00 mani pamodināja svarīgs zvans. Kamēr zvanītājs satraukti stāstīja par situāciju, kura steidzami jārisina, mani interesēja tikai viens – kas ir zem segas. Un gandrīz tikpat liels šoks, kāds man bija vakarā ieraugot sapampušo kāju, man bija no rīta, ieraugot kāju ar tikai tenisa bumbiņas izmēra potīti. Tas bija noticis – Dievs to bija darījis! Pa nepilnām 6 stundām kāja bija gandrīz savilkusies līdz normālam izmēram. Uzstiepjot zābaku kājās, situācija kļuva vēl labāka, jo potīte bija iespīlēta un sāpēja daudz mazāk kā bez zābaka. Bija pagājusi tikai nedēļa, kad svētdienas slavēšanā dziedot dziesmu “Kā briedis lēkās klibais un priecāsies”, es lecu no visas sirds savu uzvaras deju, jo Viņam pienākas gods un slava un pateicība par to, cik Viņš ir uzticams!
Vārds, ar ko Ariadna Kostina dalījās slavētāju sadraudzības dienā
Kāpēc mēs esam viens otram? Kāpēc Dievs mūs ir ielicis vienā draudzē un komandā? Un kāpēc mums ir svarīgi kopt sadraudzību savā starpā?
Un pie Viņa nāca ar triekas ķertu, ko četri nesa. Un, kad tie nevarēja pie Viņa klāt tikt ļaužu dēļ, tad tie atsedza jumtu tur, kur Viņš bija, un, uzplēsuši to, nolaida gultu, kurā triekas ķertais gulēja. Un, redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz triekas ķerto: “Mans bērns, tavi grēki tev piedoti.” (Marka 2:3-5)
Vārds saka, ka Jēzus redzēja nevis triekas ķertā ticību, bet redzēja viņu ticību.
Tu esi tas, kas var palīdzēt citam saņemt viņa brīnumu, uzvaru, izlaušanos un palīdzēt ieiet savā aicinājumā. Mēs esam vajadzīgi viens otram, arī lai nestu viens otru tuvāk Jēzum.
