Renārs: Bija parasta darba diena, 4. marts. Kad vakarā ienācu mājās, ievēroju uz kājām tumšus, lielus asins izplūdumus. Pievēršot lielāku uzmanību, ievēroju, ka tie ir visur, kur, nesot trauku mašīnu, biju piespiedies. Zilumi bija lieli un vietām jau ar tūkumu. Ar sievu sapratām, ka vilcināties nevar, tāpēc izsaucām ātro palīdzību. Tā kā neko tādu viņi iepriekš nebija redzējuši, tad mani aizveda uz “stradiņiem”, kur pēc asins analīzēm konstatēja, ka trombocītu līmenis ir 7 (normālais ir 150 – 400). Uz manu jautājumu, vai tā notiek bieži, ārsts teica, ka vienreiz tāds pacients bijis, bet neizdzīvojis. Man steidzīgi veica asins pārliešanu un citus pasākumus, kā arī vispārējas pārbaudes. Kad pēc 5 dienām gaidāmie uzlabojumi nesekoja, tika sasaukts ārstu konsīlijs par tālāko ārstēšanas taktiku.
Uz manu jautājumu, vai tā notiek bieži, ārsts teica, ka vienreiz tāds pacients bijis, bet neizdzīvojis.
Sanita: Cēloni nevarēja noskaidrot. Diagnozi uzstādīja – autoimūna trombocitopēnija, bet nekādas cerības izveseļoties nedeva. Ārstēšanās būšot ilgstoša, ar ļoti stiprām un dārgām zālēm, kas varot atstāt sliktu iespaidu uz citiem orgāniem. Pilnībā to izārstēt diez vai būs iespējams. Autoimūnu saslimšanu izsaucot pats organisms. Tā ir pašiznīcinoša reakcija – izdalās inde, kas “apēd” kaulu smadzenēs saražoto vielu, tādēļ ar stiprām zālēm jānoārda imūnsistēma pilnībā un jābūvē no jauna. Tas ir ļoti sarežģīti un neprognozējami. Es lūdzu Dievu, lai Viņš izdara brīnumu. 10 dienu laikā trombocītu līmenis pieauga līdz 37. Kaut gan tas vēl bija stipri par maz, priecājāmies par katru uzlabojumu!
Renārs: Esot slimnīcā, sāku pārdomāt savu dzīvi. Sapratu, cik ļoti biju attālinājies no Dieva, dodot iespēju kam tādam atnākt manā dzīvē. Lūdzu Dievu, mana sieva un tuvinieki arī to darīja. Sajutu mieru, neskatoties uz situācijas neskaidrību.
Esot slimnīcā, sāku pārdomāt savu dzīvi. Sapratu, cik ļoti biju attālinājies no Dieva, dodot iespēju kam tādam atnākt manā dzīvē. Lūdzu Dievu, mana sieva un tuvinieki arī to darīja. Sajutu mieru, neskatoties uz situācijas neskaidrību.
Sanita: Paldies Dievam, ka Viņš visu laiku bija ar mums. Paldies draudzei un mācītājiem, kuri regulāri mums māca pieaugt ticībā, lai šādos grūtos brīžos mēs zinātu, ka Dievs ir mūsu pusē. Tādēļ, lai cik bezcerīga bija situācija, es ticēju, ka Dievs mūs izvedīs tai cauri. Renāru izlaida no slimnīcas ar stingriem noteikumiem par zāļu lietošanu un fiziskās slodzes ierobežošanu. Svētdien ar prieku visa ģimene braucām uz draudzi. Renāra sirds bija pilnīgi izmainīta, viņš brīnījās, ka asaras pašas plūst pielūgšanas laikā, kaut gan jau ļoti sen nebija raudājis.
Renārs: Priecājāmies un domājām, ka šo uzbrukumu esam pārvarējuši, bet pēkšņi naktī sākās stipras sāpes un iekšēja asiņošana – atkal “ātrie” un “stradiņi”. Otrās dienas vakarā mani aizveda uz Linezera Infektoloģijas centru. Tur daktere brīnījās, kā ar tādu asiņošanu tiku atvests pie viņiem – vai atveda nomirt? Visi ārsti izskatījās bezspēcīgi. Galvenā ārste teica, ka viņa savā garajā darba stāžā neko tādu nav redzējusi un atklāti, acīs skatoties, teica – bezcerīgi!
Galvenā ārste teica, ka viņa savā garajā darba stāžā neko tādu nav redzējusi un atklāti, acīs skatoties, teica – bezcerīgi!
Sanita: Pieredzējusī daktere raustīja plecus un man teica, ka arī jauni cilvēki mirst. Lai samierinos! Renāra priekšā, cik vien varēju, turējos un runāju cerības pilnus vārdus, bet, kad aizgāju uz mašīnu, saucu uz Dievu un jautāju, vai Renāram vispār iespējams izveseļoties. Es sapratu, ka neviens vairs nevar palīdzēt – tikai Dievs! Lūdzu aizlūgšanu draudzē. Tiklīdz cilvēki sāka lūgt, man bija sajūta, ka ar mums kopā ir vesela armija, un mums viss ir iespējams!
Renārs: Trīs dienas bija stipra asiņošana. Ārsti teica, ka situācija jau kļūst kritiska. Kaut kā tiku ar sevi galā, pārvietojos un sakopos, bet ceturtajā dienā, neskatoties uz asiņošanas mazināšanos, sajutu, ka šoreiz laikam viss… Acis pašas vērās ciet, biju bez spēka. Tā bija svētdiena. Sanita bija paņēmusi uz dievkalpojumu matēriju, un visa draudze lūdza par mani.
Sanita: Aizbraucot uz slimnīcu, es redzēju ļoti nepatīkamu skatu – mans spēcīgais, vienmēr fiziski aktīvais vīrs izskatījās ļoti slikti. Acis bija iekritušas, tumšas. Kad liku matēriju uz vēdera, pat viegli pieskārieni viņam bija ļoti nepatīkami, jo ļoti sāpēja. Viņa fiziskie resursi bija beigušies. Kaut gan cilvēcīgi izskatījās, ka viss ir nokavēts, un esam sasnieguši zemāko punktu, Svētais Gars man atgādināja rakstu vietas par Lācaru, kuru Jēzus uzmodināja no kapa, un manī modās ticība.
Kaut gan cilvēcīgi izskatījās, ka viss ir nokavēts, un esam sasnieguši zemāko punktu, Svētais Gars man atgādināja rakstu vietas par Lācaru, kuru Jēzus uzmodināja no kapa, un manī modās ticība.
Renārs: Es pats vairs nespēju neko padomāt, bet sieva teica, ka ļoti tic draudzes lūgšanu spēkam, un caur šo matēriju Dievs izdarīs brīnumu.
Sanita: Nākamās dienas rītā, ieejot pie Renāra, neticēju savām acīm, kādas izmaiņas bija notikušas viņa izskatā! Acis bija priecīgas, mirdzošas, un viņš teica, ka nekas nesāp. Slava Dievam! Ienāca daktere ar biezu mapi rokās. Renārs priecīgi viņu sveicināja un teica, ka jūtas labi, taču viņas seja bija ļoti nopietna. Viņa skatījās iepriekš veikto analīžu rezultātos, ilgi pētīja un sacīja: “Bezcerīgi!” Bet Renārs tikai smaidīja un teica: “Bet man ir labāk! Nesāp!” Tad viņa nolika mapi un sāka spaidīt Renāra vēderu, un viņam nesāpēja nemaz un nekur. Viņa bija ļoti izbrīnīta.
Renārs: Pie čūlainā kolīta sekas un komplikācijas esot neizbēgamas, uz visu mūžu, ar diētām un zālēm. Mani nozīmēja uz kolonoskopiju, lai izlemtu par operāciju. Bet tur konstatēja tikai vieglu pietūkumu, lai gan iepriekš tika prognozēts, ka daļa zarnu būs jāizņem. To neviens nespēja izskaidrot! Arī trombocītu līmenis sāka strauji kāpt uz augšu. Mani izrakstīja ārstēties mājās. Ārsti brīnījās par neticamo izveseļošanos, bet teica, ka zāles būšot jālieto ilgstoši, un jāatrodas hematologa un gastroenterologa uzraudzībā regulāri.
Tomēr jau pēc pusotra mēneša es pakāpeniski beidzu lietot zāles vispār, un regulārās speciālistu apskates man jau 3 reizes bijušas “ķeksīša pēc”, jo analīzes ir teicamas. Pēc pārbaudēm visi orgāni funkcionē un ir teicamā stāvoklī, arī darba spējas atjaunojās neticami ātri – pēc 3 nedēļām jau uzsāku strādāt. Ārsti brīnās, bet es saku – liels ir mans Dievs, un Viņa žēlastība ir ar prātu neaptverama!
Pēc pārbaudēm visi orgāni funkcionē un ir teicamā stāvoklī. Darba spējas atjaunojās neticami ātri – pēc 3 nedēļām jau uzsāku strādāt. Ārsti brīnās, bet es saku – liels ir mans Dievs…
Sanita: Daudzi klienti pat nenojauta, ka Renārs būtu bijis slims, jo vairs nekas par to neliecina. Dievs ir vislabākais ārsts! Renārs ir fiziski dziedināts un arī garīgi – brīvs un laimīgs.
Renārs: No sirds pateicos visiem, kas par mani lūdza!
“Lai Tevī priecājas un līksmojas visi, kas Tevi meklē! Un pastāvīgi viņi lai saka: “Liels ir Dievs!” – tie, kas meklē Tevī glābiņu un Tavu pestīšanu.” Psalms 70:5.
Renārs un Sanita
