Pirms pusgada es nosvinēju savus 30 gadus kopš esmu šajā pasaulē. Pavisam drīz kopā ar sieviņu svinēsim savu 5 gadu laulības jubileju. Dievs mani ir svētījis ar dievbijīgu sievu un divām brīnumjaukām meitiņām. Bet tieši šodien ir mana visnozīmīgākā jubileja, mana prieka un laimes īstais iemesls, jo – tieši pirms 25 gadiem, 1992. gada 27. jūnijā es slēdzu derību ar savu Glābēju un Radītāju, apstiprinot savu piedzimšanu no augšienes. Piecu gadu vecumā, cik vien tajā mirklī es spēju saprast un gribēt, vecāku ilgi atrunāts, tomēr atdevu savu sirdi un dzīvi, savu nākotni, sapņus un mūžību Kungam Jēzum Kristum.
Tieši pirms 25 gadiem ar mani notika kas neiedomājams: pats Varenais Dievs ar mani, mazu puiku, slēdza mūžīgu derību. Ar puiku, kuru neviens pat neievēroja un kurā nebija nekā īpaša. Bet Kungs Jēzus atnāca, noliecās un pacēla mani, dāvinot man Savu identitāti, būtību un likteni. No vienkārša vidusšķiras “letiņpuikas” Viņš mani padarīja par Savu bērnu, Savu dēlu, apveltot ar dievišķu spēku, Viņa raksturu un Debesu likteni.
Es pateicos Kungam Jēzum par visu. Pateicos par to, ka vispār esmu. Pateicos par savu ģimeni, kurā piedzimu, par apstākļiem kādos uzaugu, par iespējām, kuras Viņš man dāvinājis, un cilvēkiem, kuri bijuši par lielu svētību un stiprinājumu man apkārt, kā arī par tiem, caur kuriem mācījos piedot un mīlēt. Pateicos par to, ka Viņš mani sargāja no liktenīgām kļūdām, un tad, kad tomēr tās pieļāvu, Viņš glāba un palīdzēja celties. Es esmu piedzīvojis tik neizmērojami daudz žēlastības, mīlestības un labestības! Saņēmis jēgu savai dzīvei un prieku dzīvot.
Bet visvairāk es pateicos par to, ka Kungs Jēzus ir uzticams. Nekad Viņš nepagrieza muguru, neatstāja un nepasūtīja mani “trīs mājas tālāk”, kad biju ko galīgi salaidis grīstē, vai pats jutos kā pēdējais no pēdējiem. Viņš vienmēr ir bijis nemainīgi uzticams, labs, piedodošs, mīlošs, dāsns, pieejams un pārliecināts par mani.
Šajās dienās man bija jādomā par laulību un to, ka Kristus savu Draudzi sauc par savu Līgavu. Jaunajiem pāriem, kas gatavojas laulībām, mēs cenšamies atgādināt, ka mīlestība nav tikai jūtas. Ka uz jūtām nevar paļauties, ka mīlestība ir stingrs lēmums, izvēle un rīcība – mīlēt, neatkarīgi no sajūtām, apstākļiem un grūtībām. Saprotams, ka daudziem rodas jautājums – vai es to varēšu, vai mēs to spēsim? Vai vispār ir iespējams mīlēt vienu cilvēku nesavtīgi un līdz galam?
Dieva Vārds mums, vīriem, šajā ziņā uzstāda ļoti augstu latiņu: “Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā..” /Ef 5:25/
Un tad jādomā par Kristu, kurš Sevi salīdzina ar līgavaini, bet Draudzi – ar Savu līgavu. Līgavu, kuru Viņš izvēlējās mīlēt ar mūžīgu beznosacījuma mīlestību. Tad Viņš pieņēma lēmumu ticēt par mums, tas nozīmē nepārtraukti skatīties uz mums, caur “rozā, mīlestības brillēm”, kas ir – Viņa upuris, Viņa taisnība, Viņa svētums, tā redzot mūs jau pilnīgus.
Lēmumu, būt savienots ar savu Draudzi, Kristus pieņēma vienreiz un uz mūžību. Tad Viņš samaksāja visaugstāko cenu par mums, aizliedzot Sevi līdz pat krusta nāvei. Viņš izcieta manu sodu, piedeva manus grēkus un dziedināja manas vainas, lai šodien es dzīvotu paaugstināts Kristū, mantojis Viņa būtību, piepildīts ar Viņa Garu un spēku.
Tāpēc Kristus mīlestība un ticība par Draudzi ir etalons laulāto attiecībām un kristieša dzīvei vispār. Viņa upuris un klātesamība dod ticību, ka arī es varu būt labs vīrs, tēvs un kalpotājs, kurš mīl un paliek uzticams līdz galam.
Viņa Mīlestība, kas ir izlieta mūsu sirdīs, ir kā neizsīkstošs avots, kurā varam smelt visu, kas nepieciešams dzīvei Kristū. Tikai svarīgi, lai skaļāk par Viņa balsi, mēs neļautu skanēt daudzām citām balsīm, kuras cīnās par mūsu uzmanību, ietekmi, gribot izmainīt mūsu domāšanu, sajūtas, lēmumus un vērtības.
Maksāsim cenu par to, lai paliktu Viņa Vārdā un klātbūtnē, jo vienīgi Viņš spēj mūs patiesi aplaimot, iepriecināt un pārmainīt, lai mēs esam tādi cilvēki, kādus Kristus jau mūs redz un kādi mēs tiešām arī vēlamies būt savā ikdienā.
Lūdziet par mani,
lūgsim viens par otru.
Ar cieņu,
Valters Gleške