2024_ticiet_evangelijam

Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju! – Jēzus
(Marka 1:15)

Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas, un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu!
(Psalms 139:23-24)

Šajā nedēļā bija jādomā par grēku. Nepatīkama un apnikusi tēma. Esmu dzirdējis, ka esot draudzes, kurās kā noteikums ir pasludināts, ka par grēku pie mums nerunā.

Grēka tēma ir kā nesen sadzijusi, vēl jūtīga brūce, un nav patīkami, kad pa to atkal un atkal kāds neuzmanīgi grābstās. Gribās kliegt: “Lieciet mieru maniem grēkiem, tie ir mani un nav jūsu daļa par tiem zināt!”

Un kāds noteikti padomās, ka ar saviem mazajiem netikumiem vai “grēciņiem”, es taču nevienam nekaitēju, Dievs mani mīl un redz “dievišķi taisnu”. Tāpēc lieciet mani mierā. Nobody is perfect, and I am nobody!*

Faktiski, ja pie tā paliekam, tad jāliek punkts. Turpinām dzīvot, kā nu kuram izdodas. Līdz šai dienai esam tikuši un gan jau vēl nodzīvosim kādu strēķīti, ja nesāksies karš.

Tomēr, ja esam cilvēki, kas lasa Bībeli un ļauj tai palikt par mūsu dzīves atklāsmju un gudrības avotu, nozīmīgāku par pašu sajūtām un sabiedrības stereotipiem, tad mums nākas atzīt, ka Bībele no paša sākuma līdz beigām risina grēka tēmu. Tā nepazūd, neapnīk un nekļūst nesvarīga. Grēka tēma ir aktuāla pat Atklāsmes grāmatas apokaliptiskajos aprakstos.

Un tie zaimoja Dievu debesīs savu sāpju un augoņu dēļ, bet neatgriezās no saviem darbiem. (Atklāsmes 16:11)

VISUMA RADĪTĀJS DUSMOJAS PAR MANIEM GRĒKIEM?

Kādā sakarā?! Kāpēc Dievu uztrauc mani grēki?

Ja ņem vērā to, ko mums par Radītāju atklāj Bībele, tad “attālums” starp cilvēku un Dievu ir lielāks, nekā “attālums” starp cilvēku un slieku. Un mūs, cilvēkus, taču nemaz nesatrauc, ko dara, domā, kā pārojas sliekas.

Kādā sakarā kāds man cenšas iestāstīt, ka Dievu uztrauc mana rīcība? Dievu, kuram visums ir tikai viens no “darbiņiem”.

Vai tiešām neierobežoto, neaptverami vareno Dievu satrauc cilvēciņa rīcība? Pat ja esmu izdarījis ko ļoti aplamu, ko ar to esmu nodarījis Dievam?! Tieši šos vārdus izsaka Ījabs:

Kādēļ Tu nenogriezies nost no manis un nepamet mani uz brīdi, ļaudams man norīt savas siekalas? Ja es esmu grēkojis, ko es ar to Tev esmu kaitējis, Tu, cilvēka sargs un novērotājs (Ījaba 7:19-20)

Ja nu vienīgi Dievam cilvēku sodīšana sagādā prieku un šī pārākā būtne tikai gaida, kad atkal kaut ko “salaidīšu dēlī”, lai varētu mani pārmācīt, gūstot no tā labsajūtu?

Lai nu ko, bet šo pārmetumu Bībeles Dievam piešūt nav iespējams. Bībelē ir neskaitāmi gadījumi, kad Dievs apžēlojas un nevēlas sodīt – lūdzoties, bezgalīgi brīdinot un apelējot pie cilvēka pašsaglabāšanās instinkta, cenšoties to pierunāt atbrīvoties no destruktīviem grēkiem.

Ja Dievs ir Mīlestība, lēnprātīgs un laipns Dievs, tad Viņam cilvēka ciešanas nesagādā nekādu labpatiku. To var nepārprotami redzēt pravieša Jonas atklāsmē:

Jona piesauca lūgšanā To Kungu un teica: “Ak, Kungs, vai tas nav tieši tas, ko es teicu, kad es biju vēl savā zemē? Tādēļ es priekšlaikus steidzos aizbēgt uz Taršišu, jo es zināju, ka Tu esi žēlīgs un mīlestības pilns Dievs, lēnprātīgs un bagāts žēlastībā, kam paredzamā ļaunuma pašam žēl. (Jonas 4:2)

Tad kāpēc Dievs neizturas pret cilvēka darbībām, kā mēs izturamies pret sliekām? Atbilde uz šo emocionālo jautājumu ir vienkārša un reizē sarežģīta.

Tas ir Mīlestības dēļ. Jau radot cilvēku, Dievs to radīja ar lielu mīlestību, rūpību un uzticību. Bībele patiešām redz cilvēku kā radības kroni, kā Dieva uzticības personu, bērnu un mīlestības objektu.

Vai tu spēj iedomāties kādu sev patiešām tuvu cilvēku, pret kura destruktīvajām darbībām tu spētu izturēties ar stoicisku mieru? Jo nozīmīgāks un dārgāks tev šis cilvēks būtu, jo personīgāk tu šo situāciju uztvertu.

Dievs mīl ne tikai katru no mums individuāli, bet Viņš tikpat dedzīgi mīl tos, kuri mums ir blakus. Tieši šī iemesla dēļ, mūsu grēks, kura toksiskumu pilnībā nespējam izprast, Dievu satrauc. Visbeidzot, Jēzus misija bija mērogos neaptverama Mīlestības intervence ar mērķi, atbrīvot mūs no grēka un tā sekām.

Mēs nedrīkstam aizmirst, ka grēks ir ne tikai kļūda, kuru pieļaujam savu nepilnību dēļ, bet arī nāves dzelonis.

Nāves dzelonis ir grēks. (1. Korintiešiem 15:56)

Grēka alga ir nāve. (Romiešiem 6:23)

Aiz grēka, amoralitātes un ļaunuma industrijas stāv Lucifers – velns, vecā čūska, abadons, apollions, bijušais ķerubs. (Atklāsmes 9:11) Ja to nepaturam prātā, nevarēsim saprast, kā iespējams, ka grēks un ļaunums ar tādu intensitāti, brutalitāti un nežēlību ir tik dzīvot spējīgs, lipīgs, profesionāli un mākslinieciski producēts.

Grēks un meli ir velna stratēģijas iedarbīgākie ieroči. Tik ilgi, kamēr pasaulē būs velns, būs arī grēks. Velns nekautrējās ar grēku manipulēt pat Kristu un nesnauž, lai šo radioaktīvo nogalināšanas vielu iebarotu arī mums.

Kristus mācekļu izaicinājums un privilēģija mūža garumā ir palikt sadraudzībā ar To, Kurš mums pienācis tik tuvu, kļuvis tik pieejams, lai iepazinuši Viņu, mēs kļūtu Viņam līdzīgi – arī svētumā.

VAI JUMS…. JŪS LIEKUĻI!

Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs aprijat atraitņu namus un liekuļojat ar garām lūgšanām; tāpēc jūs saņemsit ļoti smagu sodu. (Mateja 23:14)

Kad lasu evaņģēlijus, daudz kas mani patiesi uzrunā un aizskar, bet viena lieta, kas atkal un atkal no jauna mani patiesi pārsteidz, ir Jēzus laika reliģisko autoritāšu sirds cietība un garīgais aklums. 

Saprotu, ka viņiem nebija viegli noticēt Mesijam, jo viņi bija apauguši ar pieredzi, vēsturi, dzirdējuši dažādus gadījumus… Saprotu arī vēlmi pārliecināties, ka Jēzus ir tas, par ko uzdodas. Bet es nevaru saprast, kā cilvēki, kuri sludina Taisno Bībeles Dievu citiem, varēja palikt naidīgi, plānot sazvērestības ar nodomu slepkavot, nepatiesi apsūdzēt utt., kad viņu acu priekšā parādījās neskaitāmas zīmes no debesīm, šokējošas dziedināšanas, Lācara uzmodināšana no miroņiem un, visbeidzot, Kristus augšāmcelšanās. 

Es secinu, ka viena no pazudinošākajām lietām un briesmīgākajiem grēkiem ir dievbijība, kas ir tikai ārēja: 

Cilvēces vēsturē smagāko grēku – Kristus nodošanu, paveica apustulis ar žestu, kuram bija jāpauž mīlestība un draudzība.

Mīļais draugs, ar šo mums visiem ir cīņa ikdienā – katrā lūgšanā, slavēšanā, katrā reizē, kad tuvojamies Dievam, lai mūsu sirds ir klāt!

MELI UN MELIŅI. BALTIE, POZITĪVIE, NEVAINĪGIE…

Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs. (Jāņa 8:44b)

Vai pastāv dzīve bez meliem? Vai meli “bagātina un atvieglo” dzīvi? Meli ir ātrākais un vieglākais ceļš ārā no dažādām situācijām. Samelo un visi ir priecīgi, bet tu attaisnots. Tikai, lūdzu, nemelojiet man.

“Meliem īsas kājas!” teica mūsu vecāki. Meli dzemdina jaunus melus – katrs melis ir piedzīvojis, ka nenovēršami pienāk tāds brīdis kad, lai attaisnotu iepriekšējos melus, ir atkal jāmelo.

Jēzus apgalvo, ka “meliem ir tēvs”. Melošana ir velna ģimenes atmosfēra. Melojot tu radi velna “bērnus” – viņa ģimenes pieaugumu.

Manuprāt, meli iet roku rokā ar zagšanu, respektīvi, melis = zaglis. Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība. (Jāņa 10:10) Melu tēvs apzīmēts kā zaglis.

Jēzus ir Patiesība (Jāņa 14:6). Patiesība atnes brīvību, meli nemanāmi un pamazām vairo verdzību. Negribi runāt vārdus, kas ir velna inspirēti – nemelo! 

Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa 8:31-32)

ELKU KALPĪBA UN VIŅAS DVĪŅU MĀSA NETIKLĪBA

Doma, ar kuru gribu noslēgt, ir par okultismu un netiklību. Okultisms un seksuālas attiecības ārpus laulības ir toksisks surogāts lietām, kuras Dievs ir dāvājis cilvēkam, lai tās būtu par svētības, spēka un intimitātes kanāliem.

Velns cenšas attēlot savus produktus kā “vēl advancētākus”, kas protams ir brutāli meli. Tas būtu tas pats, ja nacistu nāves nometņu “arhitekti” apgalvotu, ka tās tika iecerētas ar mērķi, lai ārstētu un pasargātu tajās ieslodzītos.

Senos laikos, kad pagānu kulti nebija tik izsmalcināti maskēti, kā tas ir šodien, tad bieži pagānu dievības pielūgšana tika realizēta ar tempļa prostitūtu pakalpojumiem. Vispār Bībele bieži attēlo elku kalpību kā netiklību, kā laulības pārkāpšanu. 

… tad Es dusmās pacelšu Savu vaigu pret šo vīru un viņa cilti un Es to izdeldēšu no viņa tautas vidus, viņu un visus tos, kas tam netikli dzenas pakaļ, lai piekoptu netiklību ar Molohu. (4. Mozus 20:5)

Cilvēks ir radīts, lai tam būtu ļoti personīgas attiecības ar tā Radītāju, Debesu Tēvu. Pievīlis cilvēku, velns piedāvā “garīgas” prakses, pārdzīvojumus, vingrinājumus, enerģijas, tādējādi cenšoties imitēt cilvēka attiecības ar Dievu caur Svēto Garu.

Jozuas grāmatas 7. nodaļā lasām notikumus, kas norisinājās nedaudz mazāk kā 1500 gadus pirms mūsu ēras, kad Izraēls, piedzīvojis Jerikas triumfu, Ahana personā iekāro lietas, kas ir nolādētas un nes lāstu. Skaistas un vērtīgas lietiņas, tomēr tās atnes nāvi to jaunajam īpašniekam.

Bet Israēla bērni pieskārās pie tā, kas ar lāstu bija nolemts iznīcībai, jo Ahans [..] bija paņēmis no aizliegtā. Tad Tā Kunga dusmas iedegās pret Israēla bērniem. (Jozuas 7:1)

Šajā ziņā nekas nav mainījies, tikai lietas kļuvušas maskētākas, darbojošās personas neuzkrītošākas un saiknes ar oriģināliem kultiem netiek afišētas. “Bizness” ir tikai gājis plašumā, bet mērķi un rezultāti ir tādi paši kā toreiz Jozuas laikos.

Šodien “garīgums” tiek praktizēts masveidīgi. Sadzīves okultisms ir tik izplatīts – hinduisma, budisma un  pirmatnējo cilšu kultu dēmonu prakses kļuvušas par sinonīmu inteliģencei un ekoloģijai. Tās tiek piedāvātas, sākot ar bērnudārzu, un tad gandrīz nekas vairs nav vienkārši tīrs, cēls, godprātīgs un cilvēcīgs.

Mudinājums, kuru vēlos izteikt, rakstot šīs rindas, ir pazemīgi Dieva priekšā lūgšanā pārlūkot savu dzīvi, attieksmes, paradigmas un autoritātes, kurām ļaujam sevi uzrunāt, lai neizrādītos, ka lāsta lietas mums tiek prasmīgi pārdotas un mēs tās ar lielu entuziasmu patērējam sev pašiem par ciešanām.

Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.
(1. Jāņa 1:9)

Svētības jums!
Mācītājs Vilnis Gleške

* Pārfrāzējot – perfekts ir tikai neviens, tāpēc es esmu neviens.